Vientulība...kas tas ir...???

protams, ka ir, bet liidz kaadai noteiktai pakaapei.
Kad tu saac mociities domaas par to, ka esi viens un neko vairaak negribas, tad taa jau vairs nav briiviiba.

Teikšu atklāti - neko! Man vispār nepatīk vientulība!

konstatē kas un kā rada šo sajūtu, kapēc - jo vairāk gaudīsies un dusmosies, jo vientuļāk paliks - kam gan patīk kontaktēties ar čīkstošu garlaicīgu īgņu
ir cilvēki kam apkārt ir bari tusi utt, bet viņi ir neizsakāmi vientuļi, pat vēl vairāk kā tie kas sēž savā istabā un gaužas ka vientuļi
tikko saprot kas rada šo sajūtu, jo tā ir sajūta, kas darbojas tālāk ar cilvēka prātu - daudz kas paliek savādāks - varbūt pienācis apceres laiks un vajag palasīt labu izglītojošu literatūru?
varbūt tas ir nepadarīto darbu stress vai bailes no nezināmās nākotnes?

vientuliiba-
tas ka Tu juuties, kad esi viena ir atkariigs tikai no Tevis, ja Tu juuties slikti par to, ka esi viena un tapec esi nelaimiiga, tad viennoziimigi ta ir sodiiba un pati esi vainiiga ,ja nemaaki komuniceet ar apkartejiem,
bet ,ja esi viena un juuties labi, ka vari izbaudiit briivibu un neviens tev netraucee, vari dariit visu , ko velies un Tev vienalga, ko citi padomas- tad tas ir tikai ieguvums, jo vari laiku veltiit sev :)

Zini, jau izcīnījos. Bija tāds posms dzīvē. Murgains. No sākuma pasmagi, bet sāku sevi kustināt, filmas skatīt, tad kaut ko ķimerēties pa garažiņu, tad uz copi aizlaidu, tad pie draugiem šņabi iedzert.. nu tā, apmēram. Tagad jūtos super.
Ikdienā man ir saskarsme visu laiku ar cilvēciņiem un vakarā atnāku noguris, bet gandarīts par paveikto - nomazgājos, paēdu, pasēžu drusku netā un gultā iekšā.

Spēj tā iznīcināt. Tā kā es esmu sabiedriska, tad bez kontakta ar apkārtējo pasauki un cilvēkiem nevaru.

pats savas laimes kalējs.