''Vilciens nokavēts'', pat nezini kurš?

Muļķības.
Tas, ka puikas nedrīkst raudāt ir nepatiesība.
Tas tāds stulbs audzināšanas princips, ka neraudi būsi tur memesdēliņš utt
Visi drīkst raudāt kad un grib.

Tu domā to sajūtu, kad rīklē iemetas saucamais "kamols"ja un nevar to norīt!!!
Viena no stulbākajām sajūtām, kas apzīmē pārdzīvojumus.

Ar to kavēšanu.
Tur nebūs darīšana ar to.
Bet gan ar to, ka tu pats saproti, ka laiks iet, tev drīz dzimšanas diena, gadi paliek vairāk, bet neko tā arī neesi sasniedzis.
plus vēl izvairīšanās no sarunām ar draugiem,klasesbiedriem.
jo baidies, ka tik kāds nepajautā - nu kā tev iet, vai esi precējies, vai darbs ir, utt
nu tie vnk jautājumi ko varētu jautāt.
Tev vajadzētu darīt tā, ka mēģināt uzsākt kontaktu ar svešiem cilvēkiem,kas tevi nepazīst.
Tas savā ziņā palīdzētu tikt vaļā no tā, ka negribās ne ar vienu nerunāt, bēguļot, slēgt ārā datoru jo kāds uzrakstījis pazīstams. un ko uzprasījis uz ko tu negribi atbildēt.
te darbs neder un tie darbinieki kas tev blakus, jo tiem tu nevari stāstīt visu ko gribi, bet ar svešiem ir vieglāk.
  
pameklē kādu 20 gadīgu skuķi, viņām patīk vecāki puikas kad raksta, stāsta interesantas lietas.
papildus pameklē kādu vecāku par sevi.
būs tev izlīdzinātais, varēsi salīdzināt kā ir kad raksti jaunai, kad raksti vecākai.
nesēdi tāpat vien.
arī bazars ar jaunu skuķi var novest pie prieka asarām.

Tā tas ir, laiks skrien kā nenormāls, visu nevar paspēt paķer dzīves ceļā, bet nedrīkst padodies, jāķer ciet, ja var un ir labas iespējas.

Kaut arī neesmu puika, man tā ir bijis. Vienīgā iespēja - darīt to, kas patīk. Nodarboties ar kaut ko radošu, pat ja tas nedod nekādu materiālu un uzreiz redzamu jēgu. Varbūt  visam ir savs laiks. Un īstajā brīdī var rast piepildījumu. Dzīve māca pacietību.