Visu vajag ar mēru... vai šis teiciens attiecas pilnīgi uz visu? vai ir kaut kas uz ko neattiecas? piemēram

Mēra sajūtu iemāca mums vecāku attiecību modelis. Ja starp vecākiem valda mīlestība un savstarpējā cieņa, tad bērns pats saprot, kas ir labs un kas ir slikts, kā arī, kur var iet uz pilnu klapi un kur vajag sevi nedaudz, bet tomēr ierobežot. Attieksme pret apkārtējo pasauli un tajā notiekošajiem procesiem bērnam veidojas tieši no vecāku attiecībām. Tieši šis apstāklis arī neļauj viennozīmīgi atbildēt uz uzdoto jautājumu...jo katram ir savas dzīves vērtības un izpratne par mēra sajūtu. Ja bērnam no zīdaiņa vecuma ir mācīts sasniegt daudz, neskatoties ne uz ko, tad viņam visticamāk mēra sajūta būs pavāja..tā tiekt ies pār līķiem..mērķis attaisno līdzekļus... nereti šādi cilvēki arī paši pret sevi izturas diezgan nežēlīgi, kā rezultātā ātri vien var 'aizrauties' ar nevisai veselīgiem ieradumiem, kuriem mēra sajūta būtu īpaši nepieciešama... Bet, ja bērns redz, ka starp vecākiem ir cieņa, kas prasa arī māku iet uz kompromisiem, tad viņš redzēs, ka visam ir savas robežas, arī savu vēlmju robežas..kā rezultātā, mēra sajūta būs arī attiecināma uz citām jomām.  Katrs, izaudzis dažādās ģimenēs, atbildēs citādā. Personiski man - mēram vajag būt visās jomās, citādāk tevi apēdīs tevis paša alkatība..

vajag gan visu ar mēru...ir tak vēl arī teiciens, "kas par daudz, tas par skādi" :D

Vidusceļš - zelta ceļš. Tārad mērenība esot tā labākā izpausme.

Piemēram, kad makšķerējot noķeru līdaku, es nemēru vai ir tie atļautie 45cm, bet ņemu tik ciet. Nav ko niekoties, kas uz āķa, tas uz mājām.