Vai tiešām ātri apprecēties ir tik svarīgi??

Pati noprecējos 18 un te jau nevienam vairs nav noslēpums kā viss ir sanācis - strīdi, kašķi, kautiņi, bezatbildība utt. Godīgi sakot pati prātā par šo tēmu pieņēmos tikai pēc 2 gadu kopdzīves un tikai tad sapratu, ka esmu pieļāvusi lielu kļūdu. No otras puses.. varbūt ka tā bija jābūt, jo man no tā cilvēka ir kolosāls dēls, kas liek domāt, ka viss, kas notiek, notiek uz labu... un tas ka esi precēts un iegrožots tev neliedz baudīt dzīvi.

Vispaar jau par sho jautaajumu man daliitas juutas. No vienas puses ,negribu domaat, ka kaads precaas ar sho domu, nu ja nenjemam veeraa tiirus apreekjina apsveerumus ... Bet ar gadiem esmu sapratusi luuk ko. Man nesaista muuzhiiba, man neshkjiet augliigas paardomas par taalu naakotni, es dziivoju tagad , shodien... Izdziivojot katru mirkli, tad kaada velna peec man jaadomaa, kas buus? Es dariishu visu, lai otra klaatbuutni izgarshotu dienu no dienas, jo labi jau apzinos, ka shiis sajuutas nav muuzhiigas. Ja buushu dariijusi visu, lai neko nenozheelojot dziivotu, tad nav svariigi, kas notiks, un arii atskatoties zinaashu, ka bija un fantastiski labi. AI, taa gara saruna, un pamatojumi... Un mans ideaalisms ir mainiijies, bet ne zudis. Miileet ir jaamaacaas, jo citaadi var kljuut par pavisam citu cilveecinju, kaadi dveeselee juutamies. Un jaamiil shodien, nevis vakari vai riit.

Protams, ka nē, nu, saka, ka jau 25 skaitās vecmeita, agrāk 30. Bet paspēt... nē nekas nav jāpaspēj, visam savs laiks, ko tur steidzināt, ja būs lemts palikt vecmeitās, tad būs steidzies vai ne ....

nju ko tad var padariit ar tiem puiseljiem, jo viriesi ta nesaka...

katram cilvekam var pratu sagrozit

negribi pakartie$?

Man liekas, ka nekad, jo daudzi nevar izturēt manu raksturu, bet tie, kas var, nav tie, ar kuriem es gribētu saistīt savu dzīvi.

Neatbalstu ,ka par attiecīgu samaksu apprecas ar trešo valstu pilsoni un nu tad pēc tam čīkst, ka dēļ tā rodas kkādas problēmas.
Visos citos gadījumos - lai jau. Katrs pats savas laimes kalējs.
Kā arī nelaimes.