aizbrauca neko nesakot?

Ir jā rīkojies. Nosauktu par vienaldzību, nesapratni attiecībās, necieņa vairāk, nekā uzjundīt intrigas, lai radītu kaisli vai ko tml.

Jā. Bija gadījums - bet es tāpat visu sapratu - gāzmaskā grūti parunāt!  

Vai tev jau 98,ko mokies,jauns,smuks meklē reiz normālu meiteni un to savu kazu izmet ar visām peķelēm.I punkts.

Jā. Mans pirmais puisis pēc pāris mēnešiem pazuda. Bet es jau arī tajā laikā nebiju labāka. Tās attiecības bija kaut kas nu tāds nenopietns. Vienkārši nebijām gatavi. Sākumā domāju, kur gan viņš palicis, jo telefona numurs arī nebija sasniedzams. Viņš man draugos uzrakstīja, ka telefonu pazaudēja, bet neko vairāk. Tā kā nedzīvojām vienā pilsētā, tad tas nešķita nekas traks un būtu par viņu arī aizmirsusi, ja vien es "netusētu" kopā ar viņa draugiem, kas dzīvoja manā pilsētā. Pēc pāris gadiem viņš man lūdza piedošanu, sakot, ka bija jauns un stulbs, bet tagad gan viņš mani atgūšot atpakaļ... Un liels bija viņa izbrīns pēc tā, kad es pateicu, ka es jau nemaz nepārdzīvoju un pat gluži otrādi- priecājos, ka man tika dota brīvība jaunai pieredzei.

Tā nu es šādu rīcību vienkārši sauktu par gļēvumu, kad nepietiek dūšas otram pateikt acīs, ka šīm attiecībām nav nākotnes. Tās ir bailes no atbildības.

nezinu ,nav tā gadījies

nē, tā parasti esmu es, kas neko nesaka un nāk un iet, kad grib, bet tas gan vienas dienas ietvaros, ja uz ilgāku laiku, tad gan kaut ko uzskricelēju, histērijas man nav vajadzīgas.
kā to nosaukt...neatkarība? patstāvība?