Ko Tu iesāktu, ja cilvēks, pret kuru Tu neko nejūti, atzītos Tev mīlestībā?

Manā mūžā 2 reizes tā ir bijis (nopietna atzīšanās, nevis ākstīšanās). 1 puisis man rakstīja neskaitāmas mīlestības vēstules, atstāja pie dzīvokļa durvīm ziedus, zvanīja lai tāpat vien parunātu, aicināja pastaigāties pat tad, kad biju viņam gan mutiski, gan rakstiski paskaidrojusi, ka nu nekas nesanāks. Uz to viņš veselu dienu iepretim maniem logiem nosēdēja kokā, lai pēdējo reizi mēģinātu pievērst manu uzmanību. Tagad abi šo atceroties smejamies līki.

Otrs gadījums - puisis vnk publiski paziņoja, ka es viņam patīkot, caur maniem draugiem kādu mēnesi sūtīja man vēstules. Uz manu atteikumu reaģēja pretīgi (sīkumos neizplūdīšu), tāpēc arī publiski visas viņa atzīšanās noslīcināju tualetes podā savu draudzeņu klātbūtnē.

Vainīga nejūtos nevienā gadījumā un sirdsapziņas pārmetumu arī nav bijis - tak otram reāli ir jāsaprot, ka ja no otra nav pat vismazākā ieinteresētība, tad vnk apskaties apkārt - varbūt ka īstais ir kāds cits , bet tu viņu neredzi.

Es domāju, ka man no  šoka būtu kāds 15 min klusums:D Un tad es pateiktu - piedod, Bet es nēesmu gatav attiecībām.. vai kaut ko tādu, lai vinjs saprastu, un censtos to pateikt tā lai vinjs saprot, ka gaidīt ar nav jēga!

Pirmkārt, es justos ļoti neērti, jo mani vispār ļoti mulsina atzīšanās man mīlestībā. Un justos arī vainīga viņa priekšā, ka nespēju viņam atbildēt ar to pašu... Piedāvātu draudzību, ja vien viņš protams piekristu, jo citiem ir tā, ka vai nu visu vai neko, jo negribas samierināties ar drupatām...

Noteikti atzitos vinam, kad nau man nekadu jutu pret vinu..  

man arī tā ir gadījies...
nekas nav labāks par patiesību.
vienkārši pasaki,un nevelc garumā

Grūti pateikt, kā es uz to reaģētu... Katrā ziņā būtu apjucis... Bet domāju, ka situācija tiktu atrisināta...

visticamāk būtu ļoti pārsteigta. un apdomātu vai tiešām neko nejūtu pret viņu. un tad jau tālāk skatītos....

pateiktu viņam patiesību, lai viņš neterētu manu un savu laiku

Ir gadījies. Esmu mēģinājis pēc iespējas saudzīgāk viņu atšūt, taču mīlestība ir akla, un sāpes bija neizbēgamas. Tas ir bezceris...

nuuu esteiktu ka davai apeedam saldeejumu iedzeram alinju un buusim labaakie draugi

Ir bijušas tādas situācijas..
Jūtos ļoti neērti...Un iekšā ir sāpīgi, ka cilvēks,kam pret Mani ir tāda veida jūtas ...Man neko nenozīmē...
Vienmēr visās situācijās iedomājos Sevi otra vietā...
bet noteikti nevilcinoties, pateiktu,ka ar viņu varam būt tikai draugi,jo Manas jūtas nav tādas,kā viņa:)

Man ir bijuši pat divi tādi gadījumi.

Viens ar Dieva dotu cilvēciņu, otrs ar mūsdienu reālisti.

Ne viens, ne otrs gadījums nebija viegli risināms.

Ar „Dieva doto cilvēciņu (nedaudz kertu, bet ne psihu)”, iejutīgas sarunas. Joprojām esam draugi, vēl joprojām esmu draugu topā.

Ar reālisti?  

Ja godīgi, pat sakāvāmies, bet joprojām esam draugi, cienam viens otra uzskatus, kopā tusējamies.

Ja starp cilvēkiem (to vēl kaut ko un kaut kā var atrisināt), bet saskarsmē starp cilvēku un zvēru tas laikam nav iespējams.

Starp suni, kaķi, zirgu (jo īpaši) un tevi, tas nekad nebūs iespējams, tie nepieļauj, ka kāds tos var nemīlēt..

Ko darit pateikt ka neko nejuti pret vinu ja grib var but kopa bet jegas nebus nekadas lieka laika teresana , vai tas vinam ir vajadizgs , vel vairak vinu sapinas ja kopa butu ! ! !

kas to zin jo iisteniiba var sanaakt taa ka nepatiik nepatiik un peectam kaukaa iepatiikaas...es tomeer vienmeer dodu iespeju...tas jaasaprot taa ka meeginu cilveeku tuvaak iepaziit un tikai tad izdaru secinaajumus...ir gadiijies arii man atteikt...arii saakumaa pameginaaju...bet vnk sapratu ka esot kopaa ar vinju...lai arii vinjsh ir jauks cilveeks...mani vinja riiciia tracinaja...sapratu ka tas nekad nemainiisies...un vkn pateicu ka nekaadas attieciibas mums nevar sanaak...ka vinjsh ir jauks puisis bet nav domaats prieksh manis...un noveeleeju atrast labaaku meiteni par mani :)
puisis protams bija aizvainots...kaadu laiku pat nesveicinajaas...bet tagad abi saprotam tur taapat nekas nekad nebutu sanaacis :) esam draugi kaa liidz tam :)

man notika tā, ka labs draugs lika nojaust ,ka pret  mani viņam ir kaut kas vairāk nevis kā tikai parasta bērnības dienu draudzība. atzīšos, tas man lika mainīt domas pret viņu, mainījās viss ,ko es agrāk biju teikusi kā savējam "čomam", tā, kā man pret viņu bija tikai parastas jūtas kā pret draugu, tagad viss ir mainījies. man ir jāpiedomā ko es saku un kā es kaut ko pasaku. sūdīgi kāpostiņi ir tā vienpusējā mīlestība. bet nu neko darīt. piespiest nevienu nevar mīlēt.

es pa priekšu vēl izmantotu un tad sāpinātu


da huj viņ zin ko darītu

----> doamaju ka tas noteikti nav no tiem pavisam saudzigajiem atbilzhu variantiem bet man tas vienmer izsprukt automatiski ----> kas tu galigi piedzeries???? :D:D:D:D

ir taa gadiijies, izveerteeju vai man pret to cilveecinju vareetu rasties juutas vai nee, parasti pasaku kaa ir, nav tolka vazaat aiz snukja, un teelot.

nu... pasaki kā ir labāk teikt rūgu paties;ibu nekā saldus melus ;)

nesāpīgi to nemaz nevar izdarīt.
un ja to centīsies izdarīt pārāk nesāpīgi, viņš vēl padomās, ka viņam ir kkādas iespējas tevi iekarot un tas nu ir pats tizlākais, jo sanāk, ka cilpu sev kaklā savas mīkstsirdības dēļ būsi uzmentusi sev pati.. >.<

man ari ta ir gadijies, nu neko... bija ta, ka izlikamies, ka naviens neko nezina un palikam vnk draugi....

Atzīsties man mīlestībā, un uzzināsi

turpinātu dzīvot tālāk... jo tas ja mīl mani... nenozīmē, ka ari man jaatbild ar to pašu... :P sūri, bet patiesi...

man taa ir vairakreiz bijis-es vnk neticu ka taa var buut.taa nav iista miilestiiba bet vainu apseestiiba vai iluuzija:)

sākumā biju mīļa un jauka liku šim saprast ka nekas nekad nebūs bet šis nemaz netaisījās saprast,beigās rupji šo pasūtīju un viss,pa visu balli ķērcu lai liek man mieru.

izmantotu protams, veču čakarēšana un izmantošana ir lielisks veids izklaidēties un ne tikai  

Ir gadījies, es tikai kā muļķe smaidu. Nav ko teikt parasti.  

ēm es pieklājigi pateiktu ka vienkārši nevēlos attiecības kā tādas un vaina nav viņā...

neko nedarītu.

Es noteikti ka pateiktu - tu taču zināji ka man patīk Viņš. Un tā apsēstība ir pārāk liela lai mums abiem kkas sanāktu... domāju ka tas otrs saprastu