Man liekas, ka ir daži objekti ar kuru rašanos uz teritorijas, un dažādu lielumu, kuri raksturo šo teritoriju, tuvināšanos noteiktam skaitlim - tieši no šī brīža var sacīt ka šī teritorija ir pilsēta.
1) Valdība, tiesa, baznīca, kaut kāds kanalizācijas veids, kapsēta, ūdens krātuve, vieta kur tiek veikta ārstniecība, mūris (senos laikos) u.t.t.
2) Raksturojušie lielumi - iedzīvotāju skaits, teritorijas laukums - nav absolūti (piemēram, tas kas Āfrikā ir pilsēta, varbūt netiks saukts "pilsēta".
Par Rīgu:
Senākajā Livonijas hronikā, t.s. Indriķa hronikā minēts (IV nodaļas 5. paragrāfā), ka 1200. gadā, kad kur Daugavas grīvas lībiešu vecākais Aso ierādīja bīskapam Albertam vietu (locum) apmetnes celšanai Daugavas labajā krastā, apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā.[1] Ierādītās vietas dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka — Rīgas upe (vēlāk saukta arī par Rīdzeni, tai sašaurinoties - Rīdziņu). Pie Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai — paplašinājums, - t.s. Rīgas ezers. Blakus atradās vietējo iedzīvotāju ciemi (viens pie Rīgas ezera, otrs — pie Rīgas upes ietekas Daugavā - skat. Rīgas lībiešu ciemi). Hronikas V nodaļā minēts, ka 1201. gadā esot sākts celt Rīgas pilsētu plašā jeb klajā laukā (in campo spatioso), kura tuvumā bijis iespējams ierīkot ostu (V:1), 1202. gadā esot ieradies Alberta brālis Engelberts ar pirmajiem namniekiem (cives) (VI:2), bet pēc tam bīskaps pārcēlis no Ikšķiles uz Rīgu arī Livonijas bīskapijas sēdekli.
Avoti nav vienoti jautājumā par pilsētas dibinātāja personu. Vecākā Livonijas atskaņu hronika min, ka "pēc tam drīz bīskaps Bertolds sāk celt Rīgu kā jau vīrs, kas nāk, lai paliktu šeit labuprāt".[2] Arī citi avoti - Jaunākā Livonijas atskaņu hronika, Vartberges Hermanis, Augustīns Eicedijs, Johans Renners un Baltazars Rusovs, Dionīsijs Fabricijs un Kristians Kelhs, - par Rīgas pilsētas dibinātāju dēvēja bīskapu Bertoldu. Tikai 16. gadsimta beigās sarakstītajā Bazīlija Plīnija Rīgas vēsturē dzejā minēts bīskaps Alberts kā pilsētas dibinātājs. Kopš 1740. gada, kad pirmo reizi tika nodrukāta Indriķa hronika, historiogrāfijā iegājās kā vispārpieņemts pilsētas vēsturi sākt ar 1201. gadu un par tās dibinātāju pieņemt bīskapu Albertu.
