esi kaadreiz nonaacis liidz taadam izmisumam, kad domaa par pashnaaviibu?

Izmisums patiešām ir bijis un aiz muguras stāv 3 pašnāvības mēģinājumi, paldies Dievam neveiksmīgi (labi vien ir  kad dūša papēžos saskrien un paliek pašam sevis žēl). Uz esošo momentu nezinu kām jānotiek, lai vispār par ko tādu aizdomātos.

Jā, pirms vairākiem gadiem kāds cilvēks ar savu rīcību man lika sajusties tā, it kā es būtu zaudējusi dzīves jēgu...
Bet par laimi es izdzīvoju, un man bija un ir iespēja piedzīvot daudz jaukus mirkļus...

naah-tur i jaabuut galiigam daunim ,lai izbeigtu savu dziivi pasnaaviibaa..ir daudz labaakas lietas ko dariit..

Par pašnāvību nē, bet esmu jutusies nospiesta un depresīva...

ir bijis megjinajums, kad biju mazinja,jo tad tiesham mana dziive nebija no vieglajaam!
Un vel tagad nav, bet daudzas domas ir mainijushaas!

Nē, ir protams bijuši smagi momenti dzīvē, bet esmu tos pārdzīvojis bez pašnāvības klātbūtnes.

domas ir biijusas,bet es esmu par gleevu,lai sev kaut ko nodariiitu.......................

Nekad. Man roka neceltos - es pārāk stipri sevi mīlu :D
Esmu izgājusi cauri dažādām grūtībām, ir bijuši patiesi nelaimīgi un smagi brīži, bet es vienmēr esmu centusies cīnīties, un pat tad, kad rokas pavisam nolaižas un ir grūti saskatīt jebkādu dzīves jēgu, tad manī nostrādā tas optimista gars + padomāju par to, ka man viss vēl priekšā, ka noteikti būs foršāk un labāk, un nākotne uzreiz kļūst gaišāka :)

Tas bija tad, kad man bij kkur 15 gadi.
Parasti visi tīņi tam iziet cauri.

jā. sen atpakaļ, likās ka dzīvei jēga viars naw.

Nuu, laikam nau gan.. Reizemesu apsverusi domu par kko tadu, bet kad esu nonakusi tik talu..nee, nau bijis..

ir bijusi doma, vairākas reizes, bet nekad neesmu to izplānojusi, vai mēģinājusi.
jaunībā tas ir biežāk, jo tomēr ir tas maksimālisms un tad ir vieglāk pieņemt konkrētus, diezgan galējus lēmumus. vēlāk dzīve cilvēku notrulina tik tālu, ka vienīgi bankrotējuši uzņēmēji vai izmisuši vīri un tēvi ir spējīgi uz ko tādu..

vairs nee.

ir bijis tikai taada doma ka dziivei nav jeegas,liidz ar to bija gan depresija gan skumjas :(

Esmu bijis izmisumā, bet neesmu domājis nopietni par to, jo pašnāvība ir muļķība, kuru var izdarīt, bet nevar izlabot....

ir bijis tāds izmisums un domas par pašnāvību arī.. Bet , kad tā pa īstam sāku domāt, kas tā tāda pašnāvība ir, kāda no tās jēga, tad sapratu, ka tas nav tā vērts. Pašnāvība, tas ir vieglakais cels, lai izbēgtu no grūtībām, bet nekas taču nestāv uz vietas un dzive turpinās.. Un pēc tas reizes, kad biju izmisumā, tik lielā, ka manī radās domas par pašnāvību, bet es šo grūto laiku pārdzīvoju, ir bijis tik daudz jaukā un patīkamā...    Tas bij tikai laika jautājums, lai izmisums pārvērstos priekaa

nē šobrīd tāds stāvoklis man vēl nav bijis...