jūs kādreiz esiet saskaitījuši cik rotas lietas nesājat????????vienlaicīgi????

piemeeram tiiriit zobus ar otru roku raustiit uzacis ,runaat pa telefonu pie pleca turot , mazgaajot kaajas vienu pie otras , kaa arii zekjes kuras ir kaajaas , protams tas viss ir dushaa un tu skalo muguru :D

mm, burtiska nozime nee ;DD bet esmu gaazusi ~visadus podus~ :DD

Ir gadiijies 1x nokljuut uz zhurnaala vaaka, 1x iekljuut aviizee ar savu foto un 1 x lasiit savu dzejoli nopubliceetu vienaa laikraxtaa. Jaa, man gribeetos uz zhurnaalu vaakiem nokljuut biezhaak. Man tas patiktos. :)

...un ar naudas pilnu diplomātu.

esmu gan - kādā lielveikalā sieviete apsardze apsūdzēja mani zagšanā un pārbaudīja manu somu, izberot visas somas saturu uz letes, apkārt bija nenormāli daudz cilvēku, kas visu to redzēja un pēc tam, kad šī sieviete neko zagtu manā somā neatrada, salika visu atpakaļ  un atdeva man, pat neatvainojoties par publisku nepatiesu apsūdzību un apvainošanu. Pēc tā gadījuma es aizgāju pie veikala vadītājas, kura tās apsardzes vietā man atvainojās, bet ar to man nepietika un šo sievieti atlada no darba.

Kad sāku apceļot Latviju, tad pilsētā sanāca nomaldīties.

esmu gan un vairs negribu   Tā bija reģionālā televīzija un to aparatūra acīm redzot bija diezgan draņķīgā stāvokli, jo bildē neizskatijos pēc sevis un balss izklausījās kā rūcošs traktors  

Jā, pilnīgi nesagatavota uzkāpu "Mazajā Kailašā" Himalajos, kā apliecinājums tam, ka kāpienam pat drēbes nebija piemērotas, nerunājot par visu pārējo - garā kleitā, baltā smalkvilnas šallīte un českiņas... Faktiski nokāpjot neticēju, ka esmu dzīva...Kāpiens sākās 3 naktī, vēl tumsā, kad saulej austot Gangas burbuļošana palika nopakāļ, kā sena pagātne, gaiss uzsila līdz 36 grādiem, pēdas slīpums nebija mazāks par 45 grādiem ne vienu mirkli, visapkārt ērkšķi, zem kājām asu akmeņu taka, šaura un bīstama, bez ūdens un ēdiena (turklāt Svētajā kalnā drīkstēja kāpt tikai attīrījies, tātad tukšu dūšu).... līdz 21.00 naktī, bez iespējas apsēsties, ja nu vienīgi notupties uz īsu brīdi, lai koncentrētos un saprastu, ja neiesi, mirsi. Joprojām nesaprotu, kā to izdarīju, bet nu zinu, ko maksā vieglprātīgi lēmumi:)). Bet šis kāpiens man palicis kā visaugstākais sasniegums pierādot sev, cik daudz varu. Ik reiz, kad ceļi ļimst un prāts atsakās pieņemt situāciju, domās atgriežos Kailašā un atgādinu sev, ka spēju, daudz vairāk kā prāts spēj aptvert. Kāpjot lejā satiku vietējos ganus. Viņi ieraugot manu neikdienišķo tēlu skarbajā vidē, klanījās kā Dievietei, jo labi saprata, ka to nespēj vājš garā cilvēks. Mēs bez vārdiem sapratāmies un cieņas apliecinājumi bija nepārprotami. Šī ieskatīšaņās savu iespēju dziļākajos failos, joprojām mani stiprina. Ikdienas likstas, šķiet, nieks pēc tik skarbā , bet drosmīgā skatiena nāves acīs. Mēs spējam daudz vairāk izturēt, kā prāts spēj aptvert!!!

Mūsu ģimenē parasti gāja uz tuvējo valsts mežu, kur vienu eglīti nozāģējām - pašsētos, neretinātos aizaugumos. Tagad nozāģēju savā īpašumā, gan pašam, gan draugiem. Visiem , kam vajag. Līdz ar ko par šo jautājumu īpaši neesmu interesējies. Jā, dzirdēts bija, ka viens cilvēks drīkst nozāģēt vienu eglīti. Bet, protams, ne jau vienalga, kur pagadās.
Iesitu meklētājā - te laba infa no paša Valsts Meža Dienesta:
http://www.vmd.gov.lv/text/index.php?sadala=35&id=1079
http://www.rigasmezi.lv/lv/mezi/par_meziem___fakti_/mezu_apsardziba/?doc=1259

Jā, esmu par tikšanos aizmirsusi, bet nu tas nebija tik svarīgi, bet tomēr - nervu šūnas neatjaunojas.. :D