Vai esi kādreiz darījis/usi lietas, ko līdz brīdim likās neesi spējīgs izdarīt?

Jā, pilnīgi nesagatavota uzkāpu "Mazajā Kailašā" Himalajos, kā apliecinājums tam, ka kāpienam pat drēbes nebija piemērotas, nerunājot par visu pārējo - garā kleitā, baltā smalkvilnas šallīte un českiņas... Faktiski nokāpjot neticēju, ka esmu dzīva...Kāpiens sākās 3 naktī, vēl tumsā, kad saulej austot Gangas burbuļošana palika nopakāļ, kā sena pagātne, gaiss uzsila līdz 36 grādiem, pēdas slīpums nebija mazāks par 45 grādiem ne vienu mirkli, visapkārt ērkšķi, zem kājām asu akmeņu taka, šaura un bīstama, bez ūdens un ēdiena (turklāt Svētajā kalnā drīkstēja kāpt tikai attīrījies, tātad tukšu dūšu).... līdz 21.00 naktī, bez iespējas apsēsties, ja nu vienīgi notupties uz īsu brīdi, lai koncentrētos un saprastu, ja neiesi, mirsi. Joprojām nesaprotu, kā to izdarīju, bet nu zinu, ko maksā vieglprātīgi lēmumi:)). Bet šis kāpiens man palicis kā visaugstākais sasniegums pierādot sev, cik daudz varu. Ik reiz, kad ceļi ļimst un prāts atsakās pieņemt situāciju, domās atgriežos Kailašā un atgādinu sev, ka spēju, daudz vairāk kā prāts spēj aptvert. Kāpjot lejā satiku vietējos ganus. Viņi ieraugot manu neikdienišķo tēlu skarbajā vidē, klanījās kā Dievietei, jo labi saprata, ka to nespēj vājš garā cilvēks. Mēs bez vārdiem sapratāmies un cieņas apliecinājumi bija nepārprotami. Šī ieskatīšaņās savu iespēju dziļākajos failos, joprojām mani stiprina. Ikdienas likstas, šķiet, nieks pēc tik skarbā , bet drosmīgā skatiena nāves acīs. Mēs spējam daudz vairāk izturēt, kā prāts spēj aptvert!!!

1. Ar manu braukšanas stilu, katru dienu gan adrenalīns norimst ir pārdomas par to kā būtu ja riepa saslīdētu savādāk, mašīna straujāk nobremzētu utt.
2. Nekad nebiju domājis, lai izručītu bračku, nāksies samierināties ar lauztu roku
3. Savā 3 mēnešu treniņu programmā, biju pārsteigts, ka varēju ielikt dažu labu, kurš trenējās gadu.. bet nu nebij naktis, kad kauli un cīpslas nesāpētu.
4. Nostrādājis picērija visu vasaru ar 3 brīvdienām pa 16h dienā
5. utt..

Bet nu dzīvē viss ir iespējams, ja tik labi gribās :)*

protams. un ir veel shis tas padomaa.

Aha - pirmā noskūpstījusi vīrieti

Bet ja nopietni - esmu pieņēmusi daudz svarīgus lēmumus, lai gan agrāk domāju, ka nebūšu uz to spējīga...
Esmu riskējusi ar dzīvību dēļ tuviem cilvēkiem...

jā ..pārgulējis..... tā pirmā reize.... es domāju ka nespēšu... bet to paveicu!!!!

es domaju, ka nepabeigšu mākslas skolu - beigas noliku eksamenu palika tik diplomdarbs:D

protams
vienmer domaju ka neparvare6u bailes no aukstuma lidz tam bridim kad
man aiseja acis 15 dzimene un iesedinaja vagonina un ta es nemaz
nenojautu ka es tada esu un ka mani no ta izmetis ara... iedomajies man
atsien acis pasaka parsteigums un izgruz ara sakuma bij 6oks velak
adrenalina uspludums un ta bij labi

Jā. tur būtu daudz ko stāstīt.
pēdējais visvauirāk atmiņā paliekošais:
ar kolēģiem bijām 2 dienu komandas veidošanas treniņā. un tur mums bija jādara lietas, ko citos apstākļos es nedarītu, visādi uzdevumi un rāpšanās pa virvēm utml. un es pārsteidzu sevi ar to, ka izdarīju pilnīgi visu, kas bija jādara. piemēram starp kokiem novilktas 2 virves - viena apm. 1.5-2m augstumā no zemes un otra apmēram 2,2-2,5m virs pirmās virves. un pa šīm virvēm jātiek uz otru pusi (apmēram metru 10-15 garumā). a esmu tikai 1.58m gara. un tā vien bija, ka knapi ar pirkstu galiem spēju pieķerties augšējai virvei. bet es pārgāju pāri kolēģu un galvenais - sevis atbalstīta. daži no kolēģiem vēlāk teica, ka esmu viņus pārsteigusi ar to, ka tomēr varu izdarīt vairāk nekā viņi domājuši. bet pats galvenas jau ir tas ka es pati sevi pārsteidzu un sapratu - es varu vairāk nekā jelkad biju domājusi. tā bija visai spēcīga motivācija.
un tagad sevi pārsteidzu arvien biežāk un biežāk.