Vai esi kādreiz darījis/usi lietas, ko līdz brīdim likās neesi spējīgs izdarīt?Jā, pilnīgi nesagatavota uzkāpu "Mazajā Kailašā" Himalajos, kā apliecinājums tam, ka kāpienam pat drēbes nebija piemērotas, nerunājot par visu pārējo - garā kleitā, baltā smalkvilnas šallīte un českiņas... Faktiski nokāpjot neticēju, ka esmu dzīva...Kāpiens sākās 3 naktī, vēl tumsā, kad saulej austot Gangas burbuļošana palika nopakāļ, kā sena pagātne, gaiss uzsila līdz 36 grādiem, pēdas slīpums nebija mazāks par 45 grādiem ne vienu mirkli, visapkārt ērkšķi, zem kājām asu akmeņu taka, šaura un bīstama, bez ūdens un ēdiena (turklāt Svētajā kalnā drīkstēja kāpt tikai attīrījies, tātad tukšu dūšu).... līdz 21.00 naktī, bez iespējas apsēsties, ja nu vienīgi notupties uz īsu brīdi, lai koncentrētos un saprastu, ja neiesi, mirsi. Joprojām nesaprotu, kā to izdarīju, bet nu zinu, ko maksā vieglprātīgi lēmumi:)). Bet šis kāpiens man palicis kā visaugstākais sasniegums pierādot sev, cik daudz varu. Ik reiz, kad ceļi ļimst un prāts atsakās pieņemt situāciju, domās atgriežos Kailašā un atgādinu sev, ka spēju, daudz vairāk kā prāts spēj aptvert. Kāpjot lejā satiku vietējos ganus. Viņi ieraugot manu neikdienišķo tēlu skarbajā vidē, klanījās kā Dievietei, jo labi saprata, ka to nespēj vājš garā cilvēks. Mēs bez vārdiem sapratāmies un cieņas apliecinājumi bija nepārprotami. Šī ieskatīšaņās savu iespēju dziļākajos failos, joprojām mani stiprina. Ikdienas likstas, šķiet, nieks pēc tik skarbā , bet drosmīgā skatiena nāves acīs. Mēs spējam daudz vairāk izturēt, kā prāts spēj aptvert!!!
