kas iŗ pats muļķīgākais, ko kādreiz esi izdarījis?

nezinu laikam tada nau, bet mulkigakais varetu but, kad es biju jaunaka mani ielika slimnica, bet es taipasa diena aizbegu un atpakal vel lidz sim neesu aizgajusi...     

Jā, ir un ne reizi vien, līdz sapratu, ka man pilnīgi vienalga, ko citi domā. Būšu tikai ar to, ko jūtu gandrīz dzīvnieciski ( kāpēc tieši šis vārdu salikums? Tāpēc, ka savu cilvēku uztveru ar visām maņām, prāts paliek otršķirīgs.) Šķiet ,daudz vairāk spējam gan paciest, gan panest, gan piedot , gan paļauties, ja kaut vai apskāviens mierina un trauksmi mazina. Atņemiet to un paliek vien nepatika. Sevi apmānīt nav iespējams un nevajag!

Mēģinājis... neesmu... domāju salīdzinoši pat pārāk bieži... varianti jau saplānoti un gatavi par to, kā to izdarīt jau veseli 8. riebjas dzīve... bet atbildība un rūpes par ģimenes locekļiem un atbildība par radinieku sāpēm man neļāuj to izdarīt. esmu ieslodzīts šajā dzīvē...

Jā, pilnīgi nesagatavota uzkāpu "Mazajā Kailašā" Himalajos, kā apliecinājums tam, ka kāpienam pat drēbes nebija piemērotas, nerunājot par visu pārējo - garā kleitā, baltā smalkvilnas šallīte un českiņas... Faktiski nokāpjot neticēju, ka esmu dzīva...Kāpiens sākās 3 naktī, vēl tumsā, kad saulej austot Gangas burbuļošana palika nopakāļ, kā sena pagātne, gaiss uzsila līdz 36 grādiem, pēdas slīpums nebija mazāks par 45 grādiem ne vienu mirkli, visapkārt ērkšķi, zem kājām asu akmeņu taka, šaura un bīstama, bez ūdens un ēdiena (turklāt Svētajā kalnā drīkstēja kāpt tikai attīrījies, tātad tukšu dūšu).... līdz 21.00 naktī, bez iespējas apsēsties, ja nu vienīgi notupties uz īsu brīdi, lai koncentrētos un saprastu, ja neiesi, mirsi. Joprojām nesaprotu, kā to izdarīju, bet nu zinu, ko maksā vieglprātīgi lēmumi:)). Bet šis kāpiens man palicis kā visaugstākais sasniegums pierādot sev, cik daudz varu. Ik reiz, kad ceļi ļimst un prāts atsakās pieņemt situāciju, domās atgriežos Kailašā un atgādinu sev, ka spēju, daudz vairāk kā prāts spēj aptvert. Kāpjot lejā satiku vietējos ganus. Viņi ieraugot manu neikdienišķo tēlu skarbajā vidē, klanījās kā Dievietei, jo labi saprata, ka to nespēj vājš garā cilvēks. Mēs bez vārdiem sapratāmies un cieņas apliecinājumi bija nepārprotami. Šī ieskatīšaņās savu iespēju dziļākajos failos, joprojām mani stiprina. Ikdienas likstas, šķiet, nieks pēc tik skarbā , bet drosmīgā skatiena nāves acīs. Mēs spējam daudz vairāk izturēt, kā prāts spēj aptvert!!!

izlietu ūdeni nesasmelsi

Nē, ar izpletni ne, man bail par nosēšanos, kā tikšu zemē, ja vsp tikšu :D :D

Piedzemdēju dēlu, ar kuru ļoti lepojos :)

Laikam tas ka apprecējos! :D Pārējās dzīvē sastrādātās muļķības nav pieminēšanas vērtas. Šī ir grandiozākā no visām.

nav bijusas pietiekami lielas idejas ka un ko izdarit... bet velesanas ir bijusi- tikai man nepatik ja kads tiek ar to aizskarts vai aizvainots tapec viss p[alicis velmju limeni...

Mmmm.... laikam  ierasties tagat pie sava menedzera un sadot vinam pa galvu ar lielu kiegeli