kāda ir tava atieksme pret cilvēkiem,kuri daudz runā,bet dara maz

Nezinu.
Godīgi sakot nu un, ka viņš runā daudz...
Daudz viņš var runāt, bet ne daudz sasolīt.
Runāt kaut vai visu dienu, bet ja tu sasoli, vot es to tur izdarīšu, vai kā citādāk liec citam cilvēkam uz tevi sacerēties un beigās pats neko no tā neizdari, jā nu tad ir tā čābīgi, tad jau sāk riebties.

Pret šādiem man nav nekāda attieksme,-lai dzīvo pa savam!!!
Bet savā dzīvē es tādus tipiņus neielaižu!!!

Galvenais, lai pa tēmu un nav garlaicīgi un netraucē darba procesam. Kā sak, man ar viņu bērnus nekristīt. Viņa mute, viņa darīšana. Man, starp citu, viens draugs, viņš pašu vellu no alas izmuldēs. Paslinks, bet guudrs. Visu nokruķīs, ko vajag un neslikti dzīvo! Bišku tapatās blefiņu parauj, bet nevienam no tā ļaunums nesaceļas. Kompānijā   !!! Tai pat laikā trakie darba rūķi - tie nenormāli nojājušies , rokas līdz ceļiem, paŗsvarā klusē, kad dzer, arī klusē, klusē, un tad šiberis aiziet ciet.   Pārstrādājies, nabags, ko padarīsi... Viss ir labi, kas ar mēru.

Tukšas runas..

viņus uzklausot es tikai pamāju ar galvu, pie sevis padomājot (cik tukša ir šī saruna.)

Atkariigs no situaacijas, bet ir ok! Katraa kompaanijaa ir kaads galma klauns.