kads ir senlatvieshu kosmogoniskais mits?

Jāņu svinības saistās ar vienu no senākajiem auglības rituāliem, kura pamatā ir vēl senāks kosmogoniskais mīts par auglības un veģetācijas dievības laulībām ar Zemi. Latviešu Jānis ir līdzinieks citām populārajām zemkopju mitoloģijas dievībām?– Osīrijam, Adonīdam, Mitram u.c. Vasaras saulgriežos viņš pārdzīvo savdabīgu iniciācijas rituālu – nonāk lejā no augšējās pasaules, tiek godāts un arī apsmiets, iet bojā (saplūst ar haosu, bieži – ūdenī) un atkal augšāmceļas. Jāņa sievas pazušanā Jāņu naktī relikta veidā atspoguļojas kosmogoniskais mīts par auglības dievības neveiksmīgajām laulībām (sieva pārkāpj laulību), kuru rezultātā debesis (vīrišķā sākotne) atšķeļas no Zemes, kļūdamas cilvēkiem nesasniedzamas."

Ar Jāņiem saistās arī Saules teiksma, kuras kulminācija ir pašas Saules vedības. Pie šāda secinājuma ir nonācis E. Zicāns, pētīdams dziesmas par garo pupu.

"Ap Jāņiem visa daba ir ziedos; ne velti tad runā par Ziedu dienu. Tieši šajā laikā visa ziedošā pasaule, visi dārzi, tīrumi, pļavas un meži ir pilni ar auglības spēkiem un tiek apaugļoti.

Piemēram...
Tumsiņā, vakarā
Nedrīkstēju viena iet;
Dieviņš mani biedram nāca,
Mēnestiņš gaišumam.

Debesu ģimene latviešu mitoloģijā atgādina bišu saimi.
Kā vienā, tā otrā valda matriarhāts - mātei nesalīdzināmi lielāka loma nekā tēvam. Kas tad ir Saules vīrs Mēness pret pašu Sauli?
Nebūtu tomēr pareizi Mēness vietu debesu sētā noliegt pavisam. Sava tiesa gan dainu, gan citu folkloras sacerējumu veltīta arī Mēnesim. Ļoti daudz par Mēnesi ir dažādu ticējumu (nosacīti tos varētu dēvēt par “lunātismiem”), kuros parādās Mēness, sevišķi Mēness griežu nozīme mūsu senču dzīves uzskatos. Tāpat kā pret Sauli, arī pret Mēnesi jāizturas ar bijību: nedrīkst viņam rādīt mēli, pirkstu utt.
Pēteris Šmits savos “Latviešu tautas ticējumos” citē kādu laikabiedra liecību no 1764.gada, proti, ka “Neviena tauta gan laikam neierīko savu darbu rūpīgāki pēc Mēneša kā latvieši”. Šis nav tukšs apgalvojums. Vēl 20. un 30. gados Latvijas zemnieks mēdza vai katru savu darbu saskaņot ar Mēness kalendāru. Bija jāzina, kādā Mēnesi (jaunā vai vecā) sēt, kādā stādīt, kādā cirst kokus utt. Ja ko sēja vai stādīja vecā Mēnesī, tas neauga. Jaunā Mēnesī sētais un stādītais turpretī auga griezdamies.
Dainās Mēnesim maz patstāvīguma, lielākoties viņš tēlots tikai kopā ar Sauli. Kā jau iepriekš sacīts, īstas Mēness ticības un Mēness kulta pēdu mūsu folklorā nav.
Latviešu mitoloģijā kosmisko koku visbiežāk reprezentē ozols.. utt utjp.
Pirmās ziņas par senlatviešu pasaules priekšstatiem un astronomisko parādību izpratni sniedz latviešu tautasdziesmas, teikas un dažu seno rotaļu rituāli. Debess velvi, jeb debess sfēru senlatvieši uzskatīja par debess kalnu, pa kuru augšup un lejup kustas Saule un citi spīdekļi. Kad Saule noriet, iestājas nakts, parādās Mēness un zvaigznes.
    

Lēni, lēni Dieviņš jāja

No kalniņa lejiņā;

Saules meita vārtus vēra,

Zvaigžņu cimdus rociņā.
Tautasdziesmās debess kalnu norobežo gan jūra, gan Daugava. Šī robeža ir horizonts - līnija, kas dala pasauli divās daļās: debess un zemes daļā.
Tāpat bija pazīstams Saules diennakts ceļš pie debess - Saules taka un tās pārmaiņas gada laikā.
    

Kupla liepa izaugusi

Saules taka maliņā;

Tur Saulīte jostu kāra,

Ik vakarus noiedama.
Dienā laiku skaitīja pēc Saules, bet naktī - pēc zvaigznēm. Laika skaitīšanai īpaši izmantoja Sietiņu.
    

Parādies tu, Saulīte,

Kuru vidu tu līgoji;

Vai līgoji dienas vidu,

Vai vakara pusītē.

Dienā laiku skaitīja pēc Saules, bet naktī - pēc zvaigznēm. Laika skaitīšanai īpaši izmantoja Sietiņu.
    

Parādies tu, Saulīte,

Kuru vidu tu līgoji;

Vai līgoji dienas vidu,

Vai vakara pusītē.

Drīkst zāles palīdzību?

Latvijā uzvarā!

Jāņu naktī, līdzīgi kā ziemas saulgriežos, notiek maģiski rituāli, kuriem īpaši piemērots šis robežas laiks – tas ikvienam cilvēkam dāvā iespēju ielūkoties nākotnē. Kārlis Straubergs "Latviešu tautas paražās" (Rīga, 1994) raksta: "Nākotnes un līgavaiņa zīlēšana sākās jau Jāņu vakarā, vainagus vijot: meitas meta vainagus pa pāriem ūdenī – kurai meitai vainagu pāris stāv kopā, tā to gadu apprecēsies. (..) Arī jāņtārpiņiem piedēvēts burvības spēks – tas vairo gan mantu, gan mīlestību. Puiša "pieburšanai" jānoķer jāņtārpiņš un jāieliek iecerētajam puisim kabatā. Ar zīlēšanu nodarbojās arī puiši, kaut gan retāk nekā meitas. Jāņu naktī tīrumā sapina divas saujas augošu rudzu vārpu – ja no rīta tās pašas bija attinušās vaļā, to gadu apprecēsies."

kaa lai es to zinu

uuuu.. un tagad mna viss jaauzraksta????

Negribi paskaidrot sīkāk?!!!
Ieintriģēji gan!!