slinkums meklet google mo6 kads uz 6avienu var nosaukt.Marija Sklodovska-Kirī (poļu: Maria Skłodowska-Curie, dzimusi 1867. gada 7. novembrī, mirusi 1934. gada 4. jūlijā) - poļu izcelsmes franču zinātniece, radioloģijas aizsācēja un divkārtēja Nobela prēmijas laureāte. Viņa dibināja Kirī institūtus Parīzē un Varšavā. Pagaidām vienīgais zinātnieks, kurš ieguvis divas Nobela prēmijas dažādās zinātnēs.
Mērija Vaitona Kalkinsa
Dzīvojusi no 1863. līdz 1930. gadam.
Dzimusi ASV un uzskatāma par
vienu no psiholoģijas zinātnes
attīstības veicinātājām. Veikusi
dažādus pētījumus par atmiņu.
Neskatoties uz to, ka viņa mācījās pie
Viljama Džeimsa (viens no
nozīmīgākajiem amerikāņu
psihologiem) Hārvardas universitātē
un izcili nokārtoja visus eksāmenus,
viņa nesaņēma diplomu tikai tāpēc,
ka bija sieviete. Mācījusi psiholoģiju
Velslijas koledžā, kur nodibinājusi arī
pētījumu laboratoriju. Izveidojusi
asociatīvo pāru metodi verbālās
atmiņas pētīšanai. Viens no Mērijas
Vaitonas Kalkinsas nozīmīgākajiem
atklājumiem saistīts ar vārdu pāru
atkārtošanu atmiņas uzlabošanai. Zinātniece interesējās par dažādiem psiholoģijas
jautājumiem, ieskaitot uztveres, emociju un sapņu pētīšanu. Pirmā sieviete, kura
ieņēmusi Amerikas Psihologu asociācijas prezidentes amatu (1905. gadā) un vienīgā,
kurai tas izdevies bez doktora grāda. Mēģinājusi apvienot psiholoģijas strukturālo un
funkcionālo skolu.
Beatrise Potere
Dzīvojusi no 1866. līdz 1943. gadam.
Dzimusi Anglijā. Zinātniece,
apgaismotāja un rakstniece. Tā kā
viņa piederēja labi situētai ģimenei,
viņa uzauga slēgtā vidē, lielā mājā un
zinības apguva ar guvernantes
palīdzību. Tikai tad, kad ģimene
devās brīvdienās, meitene beidzot
izgāja no mājas un nokļuva skaistajā
Skotijas un Anglijas dabā, kur sāka
zīmēt visu, ko redzēja un pierakstīja
dažādu redzēto augu un dzīvnieku
pazīmes un īpašības. Studējusi
botāniku, pievēršoties ķērpju un sēņu
pētīšanai, taču, kad viņa savus pētījumus
iesniedza britu zinātniskajās institūcijās, tie netika novērtēti, jo to autors nebija
15
vīrietis. Vīlusies par dzimumu diskrimināciju, Beatrise Potere sāka nodarboties ar bērnu
literatūru, rakstot un ilustrējot pasakas un gūstot šajā jomā milzu panākumus.
29. Alise Hamiltone
Dzīvojusi no 1869. līdz 1970. gadam.
Izcila amerikāņu mediķe un sociālo
reformu iniciatore. Alise Hamiltone ir
jēdziena „darba medicīna”
izgudrotāja, kas specializējusies
arodslimību pētniecībā. Pirmā
pasaules kara laikā ceļoja pa Eiropu
kā brīvprātīgā, aicinot cilvēci iestāties
par mieru, nevis par karu. Pirmā
Hārvardas medicīnas skolas
pasniedzēja - sieviete. Medicīnisko
izglītību Alise Hamiltone ieguva
Mičiganā 1893. gadā. Pēc tam kopā
ar māsu devās uz Vāciju, kur veselu
gadu mācījās Minhenes un Leipcigas
universitātēs. Viņām atļāva piedalīties
nodarbībās bakterioloģijā un patoloģijā
ar nosacījumu, ka viņas netraucēs ne biedrus, ne skolotājus, jo tolaik sievietes
parasti nemācījās universitātē. Atgriežoties ASV, viņa strādāja Džona Hopkinsa
universitātē un bija patoloģijas profesore Ilinoisas Medicīna skolā sievietēm. 1902. gadā
Alise Hamiltone pievērsās bakterioloģijai Ilinoisas Memoriālajā infekcijas slimību
institūtā. Tajā pat gadā Čikāgas tīfa epidēmijas laikā zinātniece atklāja saistību starp
notekūdeņu kvalitāti, mušām kā slimību pārnēsātājām un slimībām. Alises Hamiltones
atklājumi kalpoja par pamatu visa Čikāgas Veselības departamenta pārstrukturēšanai.
Viņa atklāja, ka strādnieki, kuri strādā vietās, kur izdalās smago metālu putekļi un citas
ķīmiskas vai radioaktīvas vielas, slimo ar noteiktām profesionālām elpceļu slimībām.
Vairāk nekā desmit gadus zinātniece strādāja kā Profesionālo slimību komisijas vadītāja
un pēc tam, lai arī bez atalgojuma, veica šos pienākumus arī nacionālajā līmenī.
Darbojusies dažādās starptautiskās komitejās un citās ar arodslimībām saistītās
institūcijās. Ieguvusi neskaitāmas balvas, prēmijas un atzinības. Mirusi dažus mēnešus
pēc savas simtās dzimšanas dienas.
16
30. Līza Meitnere
Dzīvojusi no 1878. līdz 1968. gadam.
Austriešu / šveiciešu fiziķe.
Medeļejeva tabulas 109. elements
meitnerijs ir nosaukts viņas vārdā.
1945.gadā Zviedrijas Karaliskā
zinātņu akadēmija piešķīra Nobela
prēmiju ķīmijā Oto Hānam, pilnībā
ignorējot viņa kolēģes Līzas
Meitneres darbu. 1901.gadā Līza
Meitnere iestājās Vīnes universitātē.
1907.gadā, saņēmusi doktora grādu,
viņa pārcēlās uz Berlīni, lai mācītos
pie Maksa Planka. Tieši Berlīnē viņa
sāka strādāt kopā ar ķīmiķi Oto Hānu,
pētot radioaktīvās vielas. Viņš
nodarbojās ar pētījumu ķīmisko pusi,
Meitnere pētīja fizikālo aspektu. Šī
sadarbība kopumā ilga 30 gadus. No 1926. līdz 1933.gadam Līza Meitnere Berlīnē strādāja
par profesori. Pirmajās publikācijās viņa izmantoja tikai savu uzvārdu (Meitner), taču
redaktors tāpat uzzināja, ka viņa ir sieviete, turklāt ebrejiete, tāpēc atteicās to publicēt un
darbs tika publiski izsmiets. Daži mēģināja uzvelt zinātniecei atbildību par atombumbas
izveidi, jo viņa nodarbojās ar ķēdes reakcijas pētīšanu, taču Meitnere allaž bija uzstājusies
pret atomenerģijas izmantošanu kara vajadzībām.
31. Liliāna Mollere Džilbreta
Dzīvojusi no 1878. līdz 1972. gadam.
Amerikāniete, lieliska rūpniecības
inženiere un psiholoģe. Izmantojusi
savas zināšanas rūpnieciskajās
inženierzinātnēs, lai atvieglotu
cilvēku darbu. Viņa apzinājās vides
faktora un strādnieku apmierinātības
līmeņa svarīgumu saistībā ar darba
ražīgumu. Radījusi speciālas iekārtas,
kas palīdz atvieglot mājas soli
personām ar īpašām vajadzībām.
Izdevniecības atteicās iekļaut viņas
vārdu līdzautores statusā visās
grāmatās, ko Liliāna sarakstīja kopā
ar vīru - Franku Bunkeru Džilbretu,
arī rūpniecības inženieri. Vēlāk gan
grāmatās tika publicēti viņas iniciāļi.
Pēc vīra nāves Liliāna Mollere Džilbreta nodarbojās ar virtuvju dizainu. Viena no
pirmajām sievietēm, kura ieguva doktora grādu inženierzinātnēs. Starp viņas
izgudrojumiem minami ledusskapju durvju plaukti, atkritumu spaiņi, kam vāciņš
atverams ar pedāli. Viņa bija divpadsmit bērnu māte, iespējams, tieši tādēļ zinātniece
pievērsa īpašu uzmanību darba laika optimizācijai. Pirmā sieviete, kura tika ievēlēta par
Nacionālās inženierzinātņu akadēmijas locekli. Saņēmusi neskaitāmus akadēmiskus un
17
goda apbalvojumus. Strādājusi Purdujas universitātē, Ņjūarkas Inženierzinātņu koledžā
un Viskonsīnas universitātē. Bijusi vairāku ASV prezidentu - Hūvera, Rūzvelta,
Aizenhauera, Kenedija un Džonsona padomniece civilās drošības, kara tehnikas un
personu ar īpašām vajadzībām un fiziskām traumām rehabilitācijas jautājumos.
Smitsona muzejā atrodama izstāde par Liliānu un Franku Džilbretiem.
32. Emmija Nētere
Dzīvojusi no 1882. līdz 1935. gadam.
Dzimusi Vācijā. Talantīga
matemātiķe, daudzu publikāciju
autore. Viņas tēvs bija universitātes
profesors matemātikā. Bērnībā
Emmija apguva vācu, angļu, franču
valodas, aritmētiku un klavierspēli.
Lai arī sākotnēji viņa vēlējās kļūt par
svešvalodu skolotāju, viņas
aicinājums bija cits. Tā kā viņa bija
sieviete, viņa varēja apmeklēt lekcijas
Erlangenas un Getingenes
universitātēs tikai kā brīvklausītāja.
Vairākus gadus strādāja Erlangenas
Matemātikas institūtā, nesaņemot ne
atlīdzību, ne arī atzīšanu no kolēģu
puses. 1918.gadā viņa pierādīja divas
pamatteorēmas, kas bija vienlīdz svarīgas gan A.Einšteina vispārējās relativitātes teorijas,
gan fizikas elementārdaļiņu teorijas kontekstā. Viena no tām joprojām pazīstama kā
Nēteres teorija. Lai Emmijas Nēteres nopelnus atzītu plašāka sabiedrība, iejaucās pats
Alberts Einšteins. 1922.gadā viņa tika iecelta par profesora asistenti ar ļoti mazu algu, bet
joprojām cieta no diskriminācijas, jo viņa bija ne tikai sieviete, bet arī ebrejiete. Emmijas
izstrādāto algebras koncepciju rezultātā tika izveidoti principi, kas apvienoja algebru,
ģeometriju, lineāro algebru, topoloģiju un loģiku. Bēgot no nacistu vajāšanas, Emmija
Nētere pārceļas uz ASV, kur viņas sasniegumi tika atzīti. Dzīves laikā saņēmusi dažādus
apbalvojumus un prēmijas, bijusi viesprofesore vairākās prestižās augstskolās, ieskaitot
Maskavas universitāti un Prinstonas universitāti. 1935.gadā pēc ķirurģiskās operācijas,
Emmija Nētere mira no infekcijas.
18
33. Kārena Hornija
Dzīvojusi no 1885. līdz 1952. gadam.
Vāciete. Viņas pētījumu joma bija
psihiatrija un psihoanalīze. 1906. gadā
Kārena Hornija pret ģimenes gribu un
spītējot sabiedrībā valdošajiem
uzskatiem iestājās medicīnas skolā.
Viņa apprecējās un dzemdēja trīs
meitas. 1913.gadā viņa studēja
psihiatriju un kļuva par Berlīnes
Psihoanalīzes institūta dibinātāju un
locekli. 1919.gadā Kārena Hornija
sāka nodarboties ar pacientu
pieņemšanu. 1923.gadā, vīra
uzņēmums bankrotēja , viņš saslima ar
meningītu. Tajā pat gadā nomira Kārenas brālis. Viņa cieta no dziļas depresijas, kas
noveda pat pie pašnāvības mēģinājuma. Vēlāk Hornija kopā ar meitām pārcēlās uz dzīvi
ASV. Viņa pilnveidoja neirožu teoriju, kas balstījās uz zinātnieces psihoterapijas pieredzi.
1932.gadā Kārena Hornija kļuva par Čikāgas Psihoanalīzes institūta direktori. 1934.gadā
viņai pašai piederēja Ņujorkas Psihoanalīzes institūts. Viņa sarakstīja neskaitāmas
grāmatas, kurās centās atspēkot Z.Freida antifeministiskās tendences un izcelt dzimumu
atšķirību sociālo, nevis bioloģisko aspektu. 1941.gadā nodibināja Psihoanalīzes attīstības
asociāciju un sākot ar 1942.gadu strādāja profesores amatā Ņujorkas universitātē.
34. Gertija Kori
Dzīvojusi no 1896. līdz 1957. gadam.
Dzimusi agrākajā Čehoslovākijā,
bioķīmijas speciāliste. 1947. gadā
kopā ar vīru Karlu F. Kori un B. A.
Houseju saņēma Nobela prēmiju
medicīnā un fizioloģijā. 1920. gadā
ieguva doktora grādu medicīnā,
apprecējās un pārgāja no jūdaisma
katoļticībā. Gan viņa, gan viņas vīrs
strādāja par profesoriem prestižajā
Vīnes universitātē un nodarbojās ar
zinātniskiem pētījumiem. 1922. gadā
viņi abi emigrēja uz ASV un strādāja
Valsts ļaundabīgo slimību pētniecības
institūtā, kur pētīja enerģijas rašanos
un pārvietošanos cilvēka ķermenī.
Abi zinātnieki specializējās glikozes metabolisma pētīšanā, publicēja daudzus rakstus par
šo tēmu. Gertija Kori publicēja arī daudzus individuālus darbus. Viņas teorija par to, kā
ķīmiskā enerģija ķermenī pārvietojas no muskuļiem uz aknām un atpakaļ uz muskuļiem
atnesa zinātniecei Nobela prēmiju un šis cikls tika nosaukts viņas vārdā par Kori ciklu.
1928. gadā zinātnieku pāris saņēma ASV pilsoņu statusu, 1936. viņiem piedzima meita.
1947. gadā ģimene pārcēlās uz Vašingtonu, kur Karls kļuva par Vašingtonas universitātes
medicīnas skolas Bioķīmijas nodaļas vadītāju, bet Gertija strādāja par profesori. Gertija
Kori bija pirmā ebreju izcelsmes amerikāniete, kura saņēma Nobela prēmiju. 10 gadus
19
zinātniece slimoja ar ļoti smagu slimību - mielofibrozi, tomēr tas neatturēja viņu turpināt
pētījumus.1957. gadā Gertija Kori nomira no nieru disfunkcijas. Mēness krāteris Kori nes
šīs slavenās mediķes un zinātnieces vārdu.
35. Irēne Žolio – Kirī
Dzīvojusi no 1897. līdz 1956. gadam.
Pjēra un Marijas Kirī meita,
francūziete, kas gājusi sava tēva un
mātes pēdās, nodarbojoties ar
atomfiziku. 1935.gadā kopā ar vīru
Frederiku Žolio saņēma Nobela
prēmiju ķīmijā par jaunu radioaktīvo
elementu sintezēšanu. Tēvs un māte
ne tikai pievērsa meitu zinātnei, bet
arī ieaudzināja viņā patstāvību un
neatkarību no arhaiskām sociālām
normām. 1914.gadā, Pirmā Pasaules
kara laikā, Irēne palīdzēja savai mātei
Marijai Kirī uzstādīt rentgenstaru
iekārtas kara hospitāļos un apmācīt
personālu to lietošanā. Sākot ar 1921.
gadu Irēne Žolio - Kirī uzsāka
patstāvīgus pētījumus. Viņas vīrs
sāka gūt panākumus zinātnē 1926.gadā. Viņiem bija divi bērni. Laulātais pāris pētīja,
kāpēc daļiņas alfa, saskaroties ar matēriju, kustas lēnāk. Pētot visvieglāko ķīmisko
elementu izdalīto radiāciju, abi zinātnieki atklāja mākslīgo radioaktivitāti. Pēc tam viņi
radīja pirmo mākslīgo izotopu, bombardējot alumīniju ar alfa daļiņām, lai radītu
radioaktīvu fosfora izotopu. Vēlāk viņiem izdevās radīt radioaktīvos izotopus, kas bija
neaizvietojami medicīnā un mūsdienās tiek plaši izmantoti zinātniskajos pētījumos un
modernajā rūpniecībā. Otrā Pasaules kara laikā Irēne aizbēga uz Šveici un pēc tam
atgriezās Parīzē 1946. gadā, kļūstot par Rādija institūta un Francijas Atomenerģijas
komisijas direktori. Tāpat kā māte, arī Irēne mira no leikēmijas.
36. Barbara Makklintoka
Dzīvojusi no 1902. līdz 1992. gadam.
ASV zinātniece, kura 1983. gadā
saņēma Nobela prēmiju medicīnā par
nemainīgo gēnu atklāšanu. 17 gadu
vecumā viņa iestājās Kornela
universitātes Agronomijas fakultātē.
Vēl studiju gados Makklintoka
nodarbojās ar zinātniskiem
pētījumiem, atklāja kukurūzas
hromosomu identificēšanas metodi.
Ar šo tehniku zinātniece nodarbojās
visu mūžu, ik pa brīdim papildinot
metodi ar jauniem uzlabojumiem. Barbara Makklintoka kļuva par botānikas profesori. Sākot
ar 1936. gadu strādāja Misūri universitātē par profesora palīdzi. 1942.gadā ieguva vietu
20
Kārnegī institūta Ģenētikas departamentā Ņujorkā. Kopš tā laika galvenā Makklintokas
pētījumu tēma bija ģenētika un tāpat kā šīs specialitātes pamatlicēja Mendeļa darbi, arī
Makklintokas darbi akadēmiskajā vidē netika uzņemti ar sajūsmas saucieniem. Barbara
Makklintoka saņēma Nobela prēmiju vairāk nekā 30 gadus pēc tam, kad viņas atklājumi tika
publiskoti zinātniskajās aprindās. Tikai pēc ilgāka laika tie tika novērtēti kā neaizvietojami
turpmākajā ģenētikas attīstībā. Barbaras Makklintokas pētījumi mainīja vispārējās zināšanas
par gēnu pārmantošanas procesiem, slimību attīstību un baktēriju pretestību antibiotikām.
Viņa bija pirmā sieviete vēsturē, kura individuāli saņēma Nobela prēmiju.
37. Roša Petere
Saukta arī par Rosu Peteri, dzīvojusi
no 1905. līdz 1977. gadam. Izcila
ungāru matemātiķe, viena no
skaitļošanas teorijas izveidotājām, lai
arī šis fakts netiek atzīts. 1927. gadā
Roša Petere ieguva bakalaura un
1935. gadā doktora grādu, taču fašistu
likumi liedza viņai strādāt par
profesori līdz pat 1945. gadam. 1945.
gadā viņa uz laiku atrada vietu
Lorāna Eitvoša universitātē
Budapeštā, taču tā kļuva par viņas
pastāvīgo darba vietu tikai 1955.
gadā. Šajā universitātē Roša
nostrādāja vairāk nekā divdesmit
gadus. Studenti viņu sauca par Rošas
tanti. Viņa smagi strādāja, lai dotu
iespēju citām sievietēm darboties matemātikā. Roša Petere ir rekursīvās teorijas autore, šo
teoriju vēlāk pielietoja datorzinātnēs un tā kļuva neaizstājama šo zinātņu attīstībā.
Zinātniece sarakstīja vairākas nozīmīgas grāmatas matemātikā, piemēram, „Spēlējoties ar
bezgalību”. Vēl viens nozīmīgs Rošas Peteres darbs ir „Rekursīvā funkcija skaitļošanas
teorijā”.
38. Greisa Muraija- Hopere
Dzīvojusi no 1906. līdz 1992.gadam. Izcila ASV matemātiķe un datortehniķe. Septiņu gadu
vecumā viņa izjauca visus pulksteņus, kas atradās mājas, lai saprastu, kā tie darbojas. Viņas
tēvs allaž motivēja meitu pievērsties studijām un kļūt neatkarīgai. Hopere mācījās vairākās
sieviešu privātskolās un 1924.gadā iestājās Vazāra koledžā Ņujorkā, kur studēja matemātiku
un fiziku. 1928.gadā viņa pabeidza koledžu ar izcilību un ieguva stipendiju matemātikas
studijām Jēlas universitātē, kuru pabeidza 1930.gadā. Viņai piedāvāja asistentes vietu
Vazāra koledžas Matemātikas departamentā, kur viņa strādāja līdz pat 1943.gadam, paralēli
studējot Jēlas universitātes doktorantūrā. 1943.gadā Greisa Muraija-Hopere ieguva doktora
grādu matemātikā. 1943.gadā, Otrā Pasaules kara vidū, viņa nolēma pievienoties amerikāņu
bruņotajiem spēkiem. Viņa apmeklēja Jūras kadetu skolu sievietēm, ko veiksmīgi pabeidza,
iegūstot leitnanta pakāpi. Pēc tam Hopere tika nosūtīta uz Hārvardu strādāt pie skaitļošanas
projektiem, piemēram, konstruējot Mark I- vienu no pirmajiem datoriem. Karam beidzoties,
Hopere joprojām bija bruņoto spēku rezerviste, taču strādāja Hārvardā kā zinātniskā
pētniece kopā ar Aikenu, Mark I radītāju. Greisa Muraija - Hopere palika Hārvardā līdz
21
1949.gadam, strādājot dažādos datortehnikas uzņēmumos.
Hoperes lielākais ieguldījums zinātnē saistās ar moderno programmēšanu. 1952.gadā
zinātniece radīja pirmo kompilatoru A-0, bet 1957.gadā viņa izveidoja pirmo kompilatoru
datu apstrādei B-0, kas apstrādāja komandas angļu valodā. Tā galvenais pielietojums bija
nominālu aprēķināšana. Hopere vēlējās izveidot programmēšanas valodu, kas darbotos pēc
komandām angļu valodā un ko varētu izmantot uzņēmējdarbībā. Tas bija COBOL sākums,
pēc diviem gadiem tika izveidota slavenās programmēšanas valodas izveides komiteja.
Greisa Muraija - Hopere bija ASV bruņoto spēku rezerviste līdz pat 1966. gadam, kad viņu
pensionēja jau kā kapteiņa palīdzi, jo viņa bija sasniegusi vecuma robežu. Taču pensijas
laiks nebija ilgs, jo jau 1967.gadā bruņotie spēki atkal griezās pie viņas ar lūgumu
standartizēt augsta līmeņa programmēšanas valodas. Greisa Muraija - Hopere atgriezās
dienestā un darbojās tajā vēl 19 gadus. 1986.gadā Hopere otrreiz aizgāja pensijā, būdama
gados visvecākā ASV ierēdne. Pēc aiziešanas pensijā viņa strādāja kā padomniece Digitālo
iekārtu korporācijā, piedaloties rūpnieciskos forumos, lasot apmēram 200 referātus gadā un
piedaloties dažādās izglītojošās programmās līdz pat 1990.gadam. Dzīves laikā zinātniece
saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus, starp kuriem ir vairāk nekā 40 goda doktora
nosaukumi, Nacionālā Tehnoloģiju balva, Jēlas universitātes Vilbūra Lūcija Krosa balva,
komodora pakāpe no 1983.gada un kontradmirāļa pakāpe no 1985.gada.
39. Marija Geperta Meijere
Dzīvojusi no 1906. līdz 1972.gadam.
Pirmā sieviete ASV, kura saņēma
Nobela prēmiju fizikā. 1963.gadā
zinātniece kopā ar J.Hansu Jensenu un
Ežēnu P.Vigneru saņēma šo
apbalvojumu par orbitālo atomu
struktūras atklāšanu. Dzimusi Polijā,
zinātnieku ģimenē. Jau kopš bērnības
māte virzīja meitu pretī zinātnieces
karjerai. Studiju laikā viņu sauca par
„Getingenes skaistuli”. 1930.gadā viņa
pabeidza fizikas studijas Getingenes
universitātē. Viņas darba un pētījumu
joma bija atomfizika, īpaši daļiņas,
atomreakcijas un pirmie katalizatori.
1930.gadā Marija Geperta apprecējās
ar Džo Meijeru, ķīmijas profesoru, un
aizstāvēja doktora disertāciju, kurā zinātniece aprēķināja elektrona iespēju pārlecot uz
kodolam vistuvāko orbītu un griežoties pa to izdalīt nevis vienu, bet divus protonus jeb
gaismas kvantu vienības. 1960.gadā tas tika pierādīts, pielietojot lāzerstarus. Zinātniece
emigrēja uz ASV, kur vairākus gadus strādāja kā brīvprātīgā, pasniedzot Džona Hopkinsa
universitātē. Tā kā viņa bija profesora sieva, antinepotisma (pretradniecības) likuma dēļ,
viņas darba ražīgākajā posmā ar viņu tā arī netika noslēgts darba līgums. Viņai bija divi
bērni, kuru audzināšana sakrita ar laiku, kad tika veikti svarīgi pētījumi. 1960.gadā viņu
formāli pieņēma darbā Kalifornijas universitātē. Trīs gadus pirms tam Marija Geperte-
Meijere jau bija ievēlēta par Nacionālās Zinātņu akadēmijas locekli.
22
40. Rita Levi- Montalčīni
Dzimusi 1909.gadā. Itāliete,
neirobioloģijas speciāliste. Saņēmusi
Nobela prēmiju medicīnā un
fizioloģijā 1986.gadā, dalot to ar
Stenliju Koenu par viņa sasniegumiem
embrioloģijā. Atklājusi nervu
augšanas faktoru, kas stimulē nervu
šūnu augšanu. Viņas tēvs bija
elektrības un matemātikas inženieris,
bet viņas māte - gleznotāja. 20 gadu
vecumā viņa iestājās Turīnas
Medicīnas skolā. Divi viņas draugi un
kursabiedri saņēma prestižo Nobela
prēmiju jau vairākus gadus pirms
viņas. Gan viņi, gan Rita Levi -
Montalčīni bija slavenā histologa
Džuzepes Levi mācekļi. 1936.gadā Rita ar izcilību pabeidza Turīnas medicīnas skolu
ķirurga specialitātē un uzsāka trīsgadīgas neiroloģijas un psihiatrijas studijas. Tā kā viņa
bija ebrejiete, fašistu likumu dēļ tika izslēgta no universitātes. Rita Levi - Montalčīni slepeni
izveidoja laboratoriju savā guļamistabā un ar Džuzepes Levi palīdzību uzsāka pētījumus.
Turīnas bombardēšanas laikā viņai nācās pārcelties uz laukiem, kur viņa atjaunoja
laboratoriju un turpināja pētījumus. 1943.gadā viņa un Džuzepe Levi bēga no vācu agresijas
un patvērās Florencē, kur dzīvoja slepenā pagrabā līdz pat kara beigām. 1944.gadā reizē ar
Florences atbrīvošanu, Ritu pieņem darbā slimnieku nometnē par ārsti, lai aprūpētu
ievainotos, kuri cīnījās ziemeļu frontē. 1945.gadā reizē ar kara beigām Rita Levi-
Montalčīni atgriezās Turīnā un atguva profesores vietu universitātē. 1947.gadā viņu
uzaicināja veikt pētījumus ASV, kur 1956.gadā viņa sāka strādāt par profesori Sentluisas
universitātē. 1958.gadā viņa kļuva par pastāvīgu profesori un ieņēma šo vietu līdz pat
1977.gadam. 1962.gadā viņa nodibināja pētniecības vienību Romā un strādāja gan
Sentluisā, gan Romā. No 1969. līdz 1978.gadam bija Romas Mikrobioloģijas institūta
direktore. Līdz pat aiziešanai pensijā 1979.gadā viņa turpināja strādāt šajā institūtā par
viesprofesori.
41. Dorotija Krovfūta - Hodkina
Dzīvojusi no 1910. līdz 1994.gadam.
Angliete, dzimusi Ēģiptē, Kairā.
1937.gadā zinātniece apprecējās ar
Āfrikas studiju speciālistu Tomasu
Hodkinu un viņu ģimenē piedzima
trīs bērni.1964.gadā saņēma Nobela
prēmiju ķīmijā par vitamīna B12
pētījumiem, tādējādi kļūstot par trešo
sievieti vēsturē, kura saņēma šo
prēmiju. Studēja Somervilas koledžā,
doktora grādu ieguva Kembridžas
universitātē, specializējoties
kristalogrāfijā. Strādāja par
kristalogrāfijas profesori Oksfordas
universitātē. Neskatoties uz to, dzimuma dēļ viņai neļāva piedalīties zinātniskajos
23
kongresos. Veikusi pētījumus bioķīmijā, ar rentgenstaru palīdzību pētot vielu struktūru,
tajā skaitā ir astoņu gadu pētījums par vitamīnu B12. Vēlāk viņa pētīja arī citu vielu
struktūru - vitamīnu D2 jeb kalciferolu, gramicidīnu (spēcīga antibiotika uz penicilīna
bāzes), holesterīnu, laktoglobulīnu, ferritīnu, tabakas šūnu vīrusu un insulīnu. Paralēli
izcilajiem sasniegumiem zinātnē Dorotija Krovfūta - Hodkina bija pazīstama humāniste,
kura cīnījās par mieru pasaulē. Attīstoties datortehnoloģijām, daudzi viņas pētījumi, kas
mēdza ilgt gadiem, varēja tikt saīsināti līdz dažiem mēnešiem vai pat nedēļām, un tas
būtiski uzlaboja rezultātus.
42. Čena Šung - Vū
Dzīvojusi no 1912. līdz 1997.gadam.
Dzimusi Šanhajā, Ķīnā.
Eksperimentālfiziķe, kura pilnībā
mainīja agrākos uzskatus par
atomdaļiņu uzvedību. 1934.gadā Ķīnā
ieguva bakalaura grādu dabaszinātnēs
un emigrēja uz ASV. 1940.gadā viņa
ieguva doktora grādu Kalifornijas
universitātē. Bijusi Smita koledžas un
Prinstonas universitātes profesore, bet
1944.gadā viņa uzsāka darbu
Kolumbijas universitātē. Otrā
pasaules kara laikā strādāja kā fiziķe
Manhetenas projektā (šī projekta
mērķis bija radīt pirmo atombumbu).
Bijusi ne tikai Kolumbijas universitātes
profesore, bet arī vairāku Ķīnas universitāšu goda profesore. Saņēmusi neskaitāmas
atzinības un apbalvojumus, kā arī bijusi pirmā sieviete, kura kļuva par Amerikas Fizikas
biedrības prezidenti. Strādājot Kolumbijas universitātē pierādīja „Paritātes saglabāšanās
likuma”, kas līdz tam tika uzskatīts par vienu no atomfizikas pamatpīlāriem, aplamību.
Doktori T.D.Lī un C.N.Jangs radīja teoriju, ko Čena Šung - Vū pierādīja ar saviem
eksperimentiem. Par šo darbu abi zinātnieki saņēma Nobela prēmiju, izslēdzot Vū no šī
atklājuma tāpēc, ka viņa bija sieviete. Taču Čena Šung - Vū bija pirmā sieviete, kura
saņēma Amerikas Zinātņu akadēmijas Komstoka balvu. Viņas vārdā tika nosaukts asteroīds.
43. Kāmala H. Ranadive
Dzimusi Indijā 1917.gadā. Kļuva
slavena ar laboratorijas pētījumiem
par cilvēka šūnām, kļūstot par šīs
tehnikas ieviesēju Indijā. Viena no
pirmā Indijas Vēža centra
dibinātājām. Dzīves laikā publicēja
vairāk nekā 200 pētījumus par vēzi un
lepru. Attēlā redzams mikroskopa
preparāts, bultiņa norāda uz lepras
baciļiem Mycobacterium leprae.
24
44. Ģertrūde Belle Eliona
Dzīvojusi no 1918. līdz 1999.gadam.
1988.gadā kopā ar Džeimsu V. Bleku
un Džordžu Hitčingsu saņēma Nobela
prēmiju medicīnā par pētījumiem
farmācijā. Pētīja dažādu zāļu
pielietošanu slimību ārstēšanā, atklāja,
ka piemēram, 6-mercaptopurīns palīdz
cīņā pret dažādiem bērnu leikēmijas
veidiem, imurāns novērš ķirurģisko
transplantu atgrūšanu, bet zoviraks
ārstē herpes vīrusu - tās ir tikai dažas
no zālēm, ko radījusi Ģertrūde Belle
Eliona. Uz viņas vārda reģistrēti
vairāk nekā 40 medicīnisko preparātu
patenti. Kad meitenei bija 15 gadu,
viņas vectētiņš nomira ar vēzi, tādēļ viņa nolēma pievērsties medicīnas studijām. 19 gadu
vecumā viņa ar vislabākajām sekmēm pabeidza Hantera koledžu ķīmijas specialitātē.
Neskatoties uz izcilajiem rezultātiem, 15 institūcijas noraidīja viņas pieteikumu tikai tādēļ,
ka viņa bija sieviete. Ģertrūde Belle Eliona bija spiesta strādāt par laboratorijas asistenti, lai
varētu turpināt studijas. Viņa pabeidza Ņujorkas universitāti un 1944.gadā viņu pieņēma
darbā kāda farmācijas kopiena, lai jaunā zinātniece strādātu pie nukleīnskābju pētījumiem.
Šajā uzņēmumā Ģertrūde Belle Eliona nostrādāja 39 gadus. Šajā laikā viņa veica
atklājumus, kas atnesa viņai Nobela prēmiju. Viens no viņas nozīmīgākajiem atklājumiem ir
AZT (anti-HIV preparāts), kas ilgus gadus bija vienīgās ASV atļautās zāles AIDS slimnieku
ārstēšanā.
45. Rozalīna Jalova
Dzimusi 1921.gadā. Amerikāņu
zinātniece, kas 1977.gadā saņēma
Nobela prēmiju fizioloģijā un
medicīnā „Par radioimunoloģiskās
metodes (RIA) izgudrošanu pepsīna
hormonu pētniecībā”. Zinātnieces
vecāki pēc izcelsmes bija ebreji, viņi
atbalstīja augstākās izglītības iegūšanu
un vēlējās, lai meita strādātu par
pasniedzēju. Pateicoties Hantera
koledžas stipendijai, 1941.gadā
Rozalīna Jalova ieguva izglītību
fizikā, bet jau 1945. gadā viņa ieguva
Ilinoisas universitātes doktora grādu
atomfizikā. Šajā periodā Rozalīna
apprecējās ar Āronu Jalovu, kurš arī
bija atomfizikas students.
Rozalīna Jalova strādāja par pasniedzēju Hantera koledžā līdz 1950.gadam, kad kļuva par
Bronksas veterānu hospitāļa Radioizotopu vienības padomnieci. Strādājusi kopā ar izcilo
ārstu Solomonu Beronu, ar kuru kopā izveidoja interdisciplināru pētnieku komandu, kas
darbojās 22 gadus. Par viņu lielāko sasniegumu uzskatāma tehnika, ko sauc par
25
radioimunoloģisko metodi (RIA). Šī metode ļauj ar radioaktīvo izotopu palīdzību pētīt
fizioloģiskās sistēmas. Pateicoties šai tehnikai attīstījās endokrinoloģija un hormonālo
traucējumu ārstēšana. Pirmo reizi vēsturē medicīnas eksperti spēja diagnosticēt simptomus,
ko izraisījušas nelielas hormonālās, enzīmu vai farmakoloģiskās izmaiņas. Līdzīgi kā Kirī
pāris, arī Jalova un Berons nolēma nepatentēt savu atklājumu, tādējādi paplašinot savas
iespējas. RIA izmantoja hepatīta vīrusa konstatēšanai asins bankās, zāļu un antibiotiku devu
noteikšanā, dažādu vielu konstatēšanai asinīs, neauglīgu pāru hormonu līmeņa regulēšanā.
Radioimunoloģiskā metode ļāva arī laicīgi konstatēt un novērst bērnu garīgo atpalicību.
46. Katsuko Saruhaši
Dzimusi 1920.gadā. Izcila japāņu
ķīmiķe un ģeoloģe. Pirmā sieviete,
kura tika ievēlēta par Japānas Zinātņu
akadēmijas locekli. Viņa savāca
zinātniskus pierādījumus, ar kuru
palīdzību pārliecināja ASV un
Padomju Savienību izbeigt virszemes
kodolizmēģinājumus. Japānā katru
gadu kādai japāņu sievietei par
nozīmīgu ieguldījumu dabaszinātnēs
tiek piešķirta Saruhaši balva.
47. Mina Rīsa
Dzīvojusi no 1902. līdz 1997.gadam.
Slavena matemātiķe un viena no
zinātniecēm, kuras vārds saistīts ar
datoru izgudrošanu. Mācījusies
Ņujorkas Hantera koledžā, ar izcilību
to pabeidzot 1923.gadā matemātikas
specialitātē. Dzimuma dēļ vairākas
universitātes atteicās viņu uzņemt
doktora studiju programmā. 1931.
gadā Mina Rīsa panāca, ka viņas
doktora disertāciju publicē Amerikas
Matemātikas žurnāls. Matemātiķe
atgriezās Hantera koledžā kā
profesora asistente un 1940.gadā
kļuva par asociēto profesori. Otrā
Pasaules kara laikā strādāja par
tehnisko un administratīvo asistenti
Zinātnisko pētījumu un attīstības
centrā, Lietišķās matemātikas nodaļā.
Tajā laikā zinātniece nodarbojās ar miljonāru fondu administrēšanu neskaitāmu zinātnisko
pētījumu finansēšanai. Pēc kara beigām ASV bruņotie spēki uzaicināja viņu kļūt par Jūras
kara pētniecības centra Matemātikas nodaļas vadītāju. 1953.gadā Mina Rīsa atgriezās
Hantera koledžā, lai līdz 1961.gadam ieņemtu fakultātes dekānes amatu. Pirmā sieviete,
kura kļuva par Amerikas Zinātnes progresa biedrības prezidenti. Dzīves laikā saņēmusi lielu
26
skaitu atzinību un apbalvojumu par savu darbu. Otrā līmeņa studiju centra CUNY dibinātāja
un pirmā prezidente. Viena no datorzinātņu pamatlicējām, izmantojusi savu ietekmi, lai gūtu
valdības atbalstu pirmo datoru izveidē.
48. Aleksa Kanadī
Dzimusi 1950.gadā ASV. Pirmā
afroamerikāņu neiroķirurģe. Viņa un
viņas brālis bija vienīgie
afroamerikāņu studenti koledžā, līdz
ar to viņi cieta no rasu diskriminācijas
un dažādām politiskām
konfrontācijām, kas tika vērstas pret
minoritātēm. Neskatoties uz to,
Aleksa Kanadī bija izcila studente.
Pašlaik Dr. Kanadī ir Detroitas bērnu
slimnīcas galvenā neiroķirurģe un
Veinas Valsts universitātes asociētā
profesore. Viņas specializācija ir
galvaskausa anomālijas, epilepsija un
hidrocefālija, bērnu neiroķirurģija,
smadzeņu un mugurkaula audzēji.
Nenovērtējams ir arī mediķes
ieguldījums neiroendoskopisko
iekārtu pilnveidošanā, sirds vārstuļu
izmaiņu konstatēšanai hidrocefālijas
slimniekiem.
49. Antonija Koelju Novello
Dzimusi 1944.gadā Puertoriko.
Pirmos 20 dzīves gadus slimoja ar
resnās zarnas infekcijas slimību un
pārcieta vairākas operācijas. Tieši tas
kalpoja par motivāciju, lai Antonija
izvēlētos medicīnas studijas. Ieguvusi
bakalaura grādu Riopjedras
universitātē un doktora grādu
Sanhuana universitātē Puertoriko.
1970.gadā kopā ar vīru Džozefu R.
Novello emigrēja uz ASV, lai
turpinātu studijas un uzsāktu darbu
ārstes profesijā. 1979.gadā sāka
strādāt Valsts veselības institūtā
netālu no Vašingtonas. 1999.gadā
ASV prezidents Džordžs Bušs iecēla
Antoniju Koelju Novello par ASV
galveno ķirurģi. Tas bija pirmais gadījums, kad sieviete, turklāt latīņamerikāņu izcelsmes,
ieguva šo augsto amatu. Pildot valsts galvenā ķirurga pienākumus, Antonija Koelju Novello
koncentrēja uzmanību uz bērnu, sieviešu un minoritāšu pārstāvju veselību. Piedalījusies
27
pretsmēķēšanas kampaņās un cīņā pret AIDS, iestājusies par likumu, kas neatļauj lietot
alkoholu pirms 21 gada vecuma sasniegšanas un pret dzimumu diskrimināciju. Viņas
darbība augstajā amatā atnesa ārstei popularitāti. Antonija Koelju Novello iesaistījās
Nacionālās Latīņamerikāņu veselības iniciatīvās un strādāja arī UNICEF kā īpašā pārstāve
veselības un uztura jautājumos no 1993. līdz 1996.gadam. 1999.gadā Antonija Koelju
Novello kļuva par Ņujorkas pavalsts Veselības komisāri.
50. Džeina Gudāla
Dzimusi Anglijā 1934.gadā. Zooloģe,
šimpanžu pētniece, viena no pasaules
slavenākajām primatoloģēm. Tāpat kā
Diāna Foseja, kura pētīja gorillas (gāja
bojā, tos aizstāvot) un Birute Galdika,
kura pētīja orangutanus, arī Džeina
Gudāla bija Luisa Līkija skolniece.
Luiss Līkijs (slavens antropologs un
arheologs, daudzu cilvēkveidīgo
fosiliju atradējs) pētījis lielo primātu
uzvedību, lai papildinātu datus par
pirmo cilvēku un viņu priekšteču
dzīvi. Sākotnēji Džeina Gudāla bija
Līkija sekretāre viņa Kenijas
ekspedīcijās 1957. un 1958.gadā.
1960.gadā Līkijs uzticēja Gudālai Gombē Tanzānijā pētīt šimpanzes. 1964.gadā Gudāla
ieguva Kembridžas universitātes doktora grādu etoloģijā. Gudāla ir saņēmusi neskaitāmas
atzinības un apbalvojumus par šimpanžu uzvedības pētījumiem, grāmatām un
zinātniskajiem rakstiem, kā arī par cīņu par mieru un dabas resursu saglabāšanu. 2004.gadā
Bekingemas pilī Džeina Gudāla saņēma Britu impērijas Dāmu komandiera titulu. 2002.gada
aprīlī Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Kofi Anans viņu iecēla par ANO
miera vēstnesi. Starp apbalvojumiem minams arī Tanzānijas ordenis, prestižā japāņu Kioto
balva, Bendžamina Franklina medaļa zinātnē un radžas Gandija Nevardarbības balva.
28
51. Margarita Salasa Falgerasa
Dzimusi 1938.gadā Astūrijā, Spānijā.
Savu dzīvi viņa veltīja pētījumiem
molekulārbioloģijā. Viņas karjera ir
milzīga gribasspēka, Severo Očoas
(saņēmis Nobela prēmiju medicīnā), ar
ko zinātniece strādāja kopā trīs gadus,
un arī viņas vīra Eladio Viņuelas
atbalsta rezultāts. 1960.gadā Margarita
Salasa Falgerasa ar izcilību beidza
Madrides Komplutenses universitātes
Ķīmijas fakultāti, bet 1963.gadā ar
izcilību - doktorantūru. Pašlaik ir
pētniece CSIC un strādā „Severo
Ochoa” Molekulārbioloģijas centrā
Madridē. Akadēmiķe un Spānijas
institūta prezidente Margarita Salasa
Falgerasa veic pētījumus enzimoloģijā
pēta ģenētiskās informācijas nodošanas mehānismu, īpaši DNS. Viņas pētījumi ir nozīmīgs
devums molekulārbioloģijas zinātnes attīstībā Spānijā. Dr.Salasa Falgerasa ir saņēmusi
vairākus nacionālos un starptautiskos apbalvojumus par savu izcilo ilggadējo darbu. Starp
tiem minami UNESCO Finleja balva 1991.gadā, Karaļa Haimes I balva pētniecībā 1994.
gadā, iecelšana par Spānijas institūta prezidenti 1995.gadā, Nacionālā Santjago Ramona
Kahala balva pētniecībā, Spāņu valodas akadēmiķes krēsls Karaliskajā Spāņu akadēmijā,
Helēnas Rubinšteinas balva „Sieviete zinātnē” 1999.gadā un citi augsti apbalvojumi.
52. Olga Garsija Rikelme
Dzimusi 1920.gadā Tenerifē,
Kanāriju salās. Zinātņu doktore un
CSIC Optikas institūta pētniece,
specializējusies atomu spektroskopijā
un analīzē. Mācījusies Lundas
universitātes Fizikas institūtā
(Zviedrijā) un Belvī Nacionālajā
zinātnisko pētījumu centrā (Francijā).
Pētījusi mangāna, niķeļa, vanādija
atomu spektroskopiju un elektronu
konfigurāciju. Daudzi zinātnieces
rīcībā esošie dati ievākti, pateicoties
ārzemju institūciju atbalstam,
piemēram, Nacionālo Standartu
pārvaldei (ASV), Medonas
observatorijai (Francija) un Izraēlas
Atomenerģijas Komisijas
Spektroskopijas laboratorijai Sorekas
pilsētā.
29
53. Marija del Rosario Diaza
Torresa
Dzimusi 1955.gadā Jerro pilsētā,
Spānijā. Dr. Diaza Torresa ir galvenā
pētniece ASV rūpnieciskās biotehnoloģijas
uzņēmumā „Genecor Int”
Molekulārbioloģijas nodaļā. Strādājusi
mikrobioloģijā, fizioloģijā, ģenētikā
un molekulārbioloģijā vairāk nekā 20
gadus. Bakalaura grādu mikrobioloģijā
ieguvusi Lagūnas universitātē
Tenerifē, Kanāriju salās, bet doktora
grādu rūpnieciskajā mikrobioloģijā
ieguvusi Dublinas Universitātes
koledžā (UCD), kas ir Īrijas Valsts
Universitātes iestāde. Pēc doktora
grāda iegūšanas strādājusi Dublinas
Universitātes koledžas Bioloģijas fakultātes Elektroniskās mikroskopijas nodaļā. Pēc tam
pārcēlusies uz ASV, kur 8 gadu laikā specializējusies dažādos mikrobu ģenētikas un
molekulārbioloģiskajos pētījumos. Strādājusi par asociēto pētnieci kopā ar Dr. Sidniju
Kušneru Ģenētikas nodaļā (Georgijas universitātē Atēnās, Grieķijā). Bijusi Tafta
universitātes (Bostona, Masačūsetsa) Biomedicīnas zinātņu institūta Molekulārbioloģijas
un mikrobioloģijas nodaļas galvenā pētniece, strādājot kopā ar Dr. Endrjū Raitu Sakleru.
Pašlaik darbojas projektā, kas saistīts ar mikroorganismu veidošanās un attīstības
izmantošanu rūpnieciskajā ražošanā. Galvenās Marijas pētījumu jomas, kurās izdarīti
vislielākie atklājumi, ir gēnu inženierija, proteīnu sekrēcija, ķīmiskie produkti un
vielmaiņas regulēšana. Līdztekus daudzām publikācijām starptautiskajos zinātniskajos
žurnālos, Dr. Diaza Torresa ir patentējusi (gan individuāli, gan kopā ar kādu) vairāk nekā
40 izgudrojumus. Viņa ir arī juridisko regulatoru speciāliste ģenētiski modificēto
organismu un intelektuālā īpašuma jautājumos. Saņēmusi vairākus apbalvojumus.
Visnozīmīgākie apbalvojumi ir balva par molekulārbioloģijas un mikrobioloģijas darba
grupas vadīšanu, kas atklāja bioloģisko metodi ražošanā, atsakoties no tipisko
petroķīmisko produktu lietošanas. Ar metaboliskās inženierijas palīdzību Marija del
Rosario bioķīmiskajos procesos ģenētiski izmainīja kādu mikroorganismu, lai tas
izmantotu kukurūzas cukurus un biomasu fermentācijas procesā, tā rezultātā tika radīts
jauns neilona veids.
Un tur vel biščin.
