mēs mīlam tos kuri nemīl mūs,bet sāpinam tos,kuri mīl mūs.cik daudz te patiesības?

ne vnm.. sho var attiecinaat tikai uz atsevishkjiem gadiijumiem..
s piem.miilu to kursh mani arii miil.. un sanaak arii saapinaat, bet miilestiib ir abpuseeja un es nedomaaju tikai paara attieciibaas, vsp es miilu arii draugus, radus..

Nu vienmēr ir viens , kas aiziet pirmais, un tas, kuram jāpaliek tiek sāpnāts. Jālūdz savam sarģenģelim, lai retāk liek piedzīvot palicēja lomu. Patiesība te ir liela, jo nekad nav tā, ka intensitāte jūtu izpausmē ir vienāda. Vienmēr viens ir pasīvākas un viens aktīvākas lomas spēlētājs. Tad nu kā sanāk, vai aktīvajam apnīk būt aktīvam, vai pasīvajam pasīvam, bet agri vai vēlu notiek neizbēgamais. Nekas te nav mūžīgs. Es domāju, ka mums attiecības tiek dotas, lai mēs mācītos. Tad ,kad mums esošās attiecības vairs neko nedod, vien kā ierastu rutīnu, tās tiek pārtraukas, jo attīstībai nepieciešams progress. Bieži vien attīecības nebūt nav bijušās ideālas, bet pieradums, bailes palikt vienam, pazemojums, ka esi pamests, tas un daudz kas cits, cilvēkam liek briesmīgi ciest un tomēr nepārtraukt attiecības. Jā viņš ir sāpināts, bet viņam jāturpina dzīvot un labāk , gudrāk kā iepriekš.

zinaatnieki par to veel striidas.

tīrā patiesība

taa tas ir

Ne pus grama

pati saprati ko uzrakstīji :P
Laikam jau tā i....savā mērā