Kapēc mēs mīlam tos, kuri mūs sāpina un sāpinam tos, kuri mūs mīl?

ne vnm.. sho var attiecinaat tikai uz atsevishkjiem gadiijumiem..
s piem.miilu to kursh mani arii miil.. un sanaak arii saapinaat, bet miilestiib ir abpuseeja un es nedomaaju tikai paara attieciibaas, vsp es miilu arii draugus, radus..

Tajā brīdī savu lomu nospēlē egoisms...

Reizēm protams sāpināšana ir neapzināta, bet tad, kad sāpinām apzināti, tad tomēr vairāk domājam par savu labumu, jo sevi mīlam vairāk kā otru...

a priekshkam .. tu njem un nesaapini vinju.. dziive vinju pati saapinaas !un pie reizes arii tevi pakjers!

Ja šķiršanās notikusi manas iniciatīvas pēc, tad mani tas nesatrauc- ir tikai tāda jokaina sajūta. Bet ja šķiršanās bijusi tikai otra cilvēka iniciatīvas pēc, tad tas sāpina...

garšo ļoti nelielos daudzumos :)

Pats neko prātīgu nevarēju izdomāt tāpēc sameklēju kaut ko, kas varētu palīdzēt!!!!

JAUTĀJUMS:

Skumstu pēc bijušās mīlestības

Vēlos lūgt tev kādu padomiņu. Lūdzu, palīdzi!
Man ir 18 gadu. Mācos 3. kursā. Man ir kāda liela problēma. Es draudzējos ar kādu džeku I. Es ar viņu sadraudzējos, kad man bija 15 gadi. Mēs draudzējāmies trīs gadus. Mūsu attiecības bija foršas. Dienas pagāja jautrībā, pastaigās, gājām uz bāriņiem, disenēm. Viņš man iemācīja mīlēt mūziku. Viņš pats ir mūziķis. Spēlē ģitāru, sintezatoru, drusciņ bungas un arī kolosāli dzied. Es iemācījos bundzinieces amatu. Protams, mūsu draudzībā bija arī mazi strīdi. Viņam bija ļoti daudz draugu. Viņš bija ļoti labsirdīgs pret draugiem. Arī viņš mani ļoti mīlēja. Bija periods, kad es pati pret viņu biju riebīga. Taču es savu kļūdu centos labot, veselu nedēļu es viņu lutināju un mīļoju. Kādā dienā viņš atnāk pie manis un saka: «M., es tevi vairs nemīlu un negribu vairs ar tevi draudzēties.» Šo šoku es ciešu jau pusgadu. Nākamajā nedēļā redzēju, kā viņš ar citu meiteni skūpstījās manā priekšā. Nākamajā dienā mūsu starpniece Kristīne man teica, ka viņš mani vēl mīl. Nezinu, kā lai viņu aizmirstu. Viņš tagad ir Vācijā – strādā. Es uzrakstīju viņa mātei vēstuli; nezinu, vai rīkojos pareizi. Mūsu attiecības taču bija kā roka ar cimdu. Bija arī liels sekss. Esam bijuši viens pie otra ciemos neskaitāmas reizes, kaut mūs šķīra 70 kilometri. Vēlos viņu aizmirst, bet es nespēju. Lūdzu, palīdzi!
Imisusī M.

ATBILDE:
Mīļā M.!
Jebkura šķiršanās ir sāpīga, vēl jo vairāk, ja tā ir negaidīta un pēkšņa. Reizēm nepieciešams pat gads, lai pārstātu sērot un atgrieztos reālajā dzīvē. Necenties izdarīt neiespējamo – aizmirst viņu. Pirmkārt, tas nav iespējams, otrkārt, vai tiešām Tu gribi izdzēst no savas atmiņas trīs savas dzīves gadus. Kā pati raksti – skaistus gadus. Tev vajadzētu nevis nepārtraukti domāt, ka Tev viņš jāaizmirst, bet sākt domāt, kas ir tas, ko Tu vēlies no savas dzīves šobrīd, sākt domāt par nākotni.
Un vēl viens padoms. Centies kārtot savas attiecības bez starpnieku palīdzības. Ne draudzenes, ne draugu mammas nevar nokārtot to, ko tu pati neesi varējusi izdarīt. Ja tev ir palicis kaut kas nepateikts, kaut kas nesaprasts vai pārprasts, uzraksti par to pati savam draugam!

kā nav pie kā pie manis   pie manis ir forši un patusēsimies pa istabu, paspēlēsim ričuraču, o man ir rozā telts uzcelsim to uz balkona te ir ko darīt     

Sāpes ir dažādas,tāpat kā reti kurās attiecībās iztrūkst asaras...
Un tomēr-neesi kājminamais paklājiņš,kur Viņš ikreiz var atstāt savu zābaku dubļu nospiedumus.  
Turklāt ne mums izlemt jūsu abu likteni.

Lai pārbaudītu otra cilvēka pacietību un izturību!!!

Tāda dzīve...
Jo ir tā, ka tuvāko cilvēku rīcība Tev rūp visvairāk, līdz ar to arī sāp vairāk, nekā to būtu nodarījis kāds svešāks cilvēks..