no taa laikam neizbeegt ka deelam palikshu svesh un vinsh man?

neskatoties uz to, kas tajā skaidrojumā rakstīts, bet vairāk uz to kā tas ir paskaidrots tajā virsrakstā..
nu ko lai saka..
zinu kā tas ir katrā ziņā, jā zinu...
un tas, ka tu paliksi puikam svešs jā tur es tev piekrītu, jo tādā mazā vecumā parasti bērni ļoti visu, ja viņam ar to nav ikdienā saskare aizmirst...
un tapēc arī tevi viņš tā nopēta, kad satiek, jo tevi vairs nepazīst, kas tu tāds esi priekš viņa..
nu tev viņš diez vai paliks svešs, jo tu viņu tāpat atcerēsies, lai kāds viņš būtu un kur viņš būtu..
Esi redzējis filmu Armagedons?
tur kur viens no tiem kosmonautiem aizbrauc pie tās bijušās savas sievas, lai pateiktu, ka viņu gaida tāds un tāds uzdevums...
un viņš tur satiek to savu dēlu, kurš ārā spēlējās un tad viņš skrien pie tās savas mammas lai pateiktu kad kaut kāds vīrietis viņu meklē..
Tad iznāk ārā tā sieva un saka, ka viņš nedrīkstot te atrasties, jo tiesa viņam to esot aizliegusi.
Un kad beigās viņš aizgāja prom, puika prasija mammai kas tas tāds bija, mamma atbildēja, ka tas esot bijis kaut kāds tur preču pārdevējs.
Bet neteica, ka tas esot bijis viņa tēvs.
Redz pie kā nonāk beigās, ka jau no mazotnes bērns nezin par ko tādu, beigās ir vnk jāmelo.

varu iedomāties kāda sajūta , bet nu dzīvē jau ir tā ka attiecības veidot nav tik viegli , visam ko dari ir jāpieliek piepūles .
ir arī labi zināms , ka zaudēt ir daudz vieglāk nekā iegūt , bet katram ir jābūt stipram un jānotur to , uz ko arī tev ir tiesības un galvenais iesaku nezaudēt cerības un spēku .  

Pats arī esmu no šķirtas ģimenes ne tik agrā vecumā gan, bet nu jā... nevarētu teikt, ka mēs ar tēvu būtu bijuši ļoti tuvi pirms tam arī... bet nu viņa satikšana reizi mēnesī vai reizi 2 ned. mūsu tuvību neveicināja... tagad jau esmu paaudzies (tā vismaz gribētu domāt :D)... un ir uzradies vairāk kopīgā ar tēvu varam arī normāli pasēdēt un parunāt, iedzert aliņu... manuprāt galvenais ir nepazust galīgi no bērna dzīves un tas lai māte atļautu normāli tikties ar bērnu un komunicēt, jo tad jau, kad paaugsies- domāju, ka visam vajadzētu būt kārtībā.

kaut esam vienaadaas lomaas abi paardziivojumos un cieshanaas-bet visi iziet caur uguni un uudeni liidz piesliipeejas otram.
tas teikums man patīk,jo tas ta ir un zinu no savas pieredzes.
Bet mēģini biežāk kontaktēties ar dēlu un pabūt kopā.Viņš tā kā ir maziņš vēl,gan paugsies sapratīs.
Ja reti tiksies,nekas jau labs nebūs.vairāk attālināsies.
Es tikai zinu,ka man bija 5 gadi,es biju laimīga ka mamma izšķirās no tēva.
Jo es tikai redzēju viņu dzeršanu,vairāk vardarbibu.Es ļoti pārdzīvoju par mammu un ka majas notikas kautins,slepos suņu būdā un lūdzu Dievu,lai mamma būtu dzīva.Tā kā man nekā iepriecinoŠA PAR TEVU NAV.
bET TAGAD,viņs aicina dzīvot pie viņa,lai palīdzeti zemnieksaimniecībā,jo pavilkt vairs nevar.Bet es ateicos,jo nespēju tur atgriezties.Bet ciemos reizi gada aizbraucu un vienmer apsveicu svētkos.