par ko cilvēki priecājas ziemassvētkos?

Runā, ka Ziemassvētki ir mīlestības svētki un svarīgākais ir dāvināt, nevis saņemt. Kaut gan neko no tā visa nesaprotu, man ziemassvētki vienmēr izraisa kaut kādu depresiju.

priecājies par brīvdienām,par svētku maltīti,par to ,ka tev ir kam dāvināt
gan jau tas atmaksāsies
par sievu nemācēšu teikt,bet bērni jau mācās no vecākiem,nevajadzētu visu laiku tikai ņemt,tad jau meitām tas pārmantojies no mammas
nu priecājies,ka tev ir meitas,kam končas dāvināt
Priecīgus Ziemassvētkus! un cerams,ka apdāvināto prieks,atstarosies uz tevi ,un tu  arī tapsi kaut par kripatiņu laimīgāks

Kas, kur un kā tur kauč kādiem cilvēkiem... nepateikšu. Man tā ir jauka pasēdēšana ģimenes lokā, ar foršiem aromiem istabā, atslodze no ikdienas rutīnas, labu noskaņojumu un mieru sirdī, ko novēlu arī visiem irciešiem.

nu principā jau cilvēki ne vienmēr dos pretī,ja viņiem dos kaut ko.
tā ir bijis vienmēr.
nu pa to,vai tev ir jābūt laimīgam es nez,jo tas jau atkarīgs no apkārtējās vides.
citiem piemēram ir vairāk interese iepriecināt citus un redzēt viņu reakciju,nekā saņemt tās dāvanas.
vai tev jābūt laimīgam,nu vispār jau jā,jo tev ir kam dāvināt, labāk jau uzdāvināt un nesaņemt neko pretī,nevis būt tādam,kuram nav neviena kam uzdāvināt,ar'itā mēdz dzīvē būt.
takā es tev ieteiktu sev nepārmest,labi nedabuji tagad neko ja,moška citreiz tev uzspīdēs veiksme.

preicājos ...šogad...par citiem priecājos - ka šiem vēl ir prieks, ka kaut kur visi taisās, kaut ko darās...tā kņada.

priecājos ka vēl elpoju, spēju pacienāt draugus un radus un dāvāt mazas dāvaniņas no sirds.

Mums jau katru gadu tiek domāts kā samazināt dāvanu skaitu, vienmēr visi tikkai ar tajām dāvanām un tā, arī galdi vienmēr tiek taisīti ar 10tiem ēdienu un lielos kvantumos, domāju ka daudz mīļāk un siltāk butu nosvinēt ziemassvētkus ar mandarīnu bļodu vidū un mīļajiem cilvēkiem tai apkārt, bet ne visi to saprot, ka nejau mantiskais ir tas kas visus vieno, labāk padziedāt kādas dziesmas utt, protams mazas dāvaniņas arī ir jaukas!

Es priecājos,ka redzu saules lēktu,par ģimenes tusiņu un pārsteigumu dāvanām..

Iesaku padomāt par tēmu - kāpēc  m a n  neuzdāvināja neko, - nevis - kāpēc esmu palicis bez dāvanas? Drusku ir starpība...
Varbūt sieva un meitas jau tā ir nogurušas no Tava paraduma visu mērīt naudā, ka sapratušas - nav jēgas dāvināt neko, jo tāpat atradīs, par ko pukstēt... (?)
Pamēģini veltīt ģimenei vairāk laika un sirdssiltuma, nevis naudas. Rezultātam nevajadzētu izpalikt...
P.S. Un ne vienmēr rezultāts ir mērāms dāvanās...

Es priecājos, ka man ir brīvdienas, nav jāsēž Rīgā, bet varu braukt uz mājām, satikt savus tuviniekus un mīļoto cilvēku. Priecājos par  kopīgu gatavošanu ēst, eglītes rotāšanu, kopīgu svētku pārraižu skatīšanos, došanos uz baznīcu...

Dāvanas? Mmm.. šķiet, ka šogad esmu dāvinājusi vairāk dāvanu kā saņēmusi, bet man patīk dāvināt! Un tās emocijas, kuras saņēmu no tiem cilvēkiem, kuri man nebija sarūpējusi dāvanas bija daudz jaukākas un šķiet, ka esmu saņēmusi pozitīvisma vairāk, nekā esmu devusi. Es priecājos par to, ka varu darīt citus priecīgus.  Bet nu katram savs savs prieks.

Par dāvanām, un svētkiem kā tādiem

Par iespēju būt kopā un ļoti vēlams arī aizmirst un nolikt malā ikdienas stresu, neveiksmes.Lielākam un normālam vairākumam.
Ticīgajiem - Jēzus Kristus dzimšanas vēsts un tāpat kopības sajūta.
Katrā ziņā - brīdis ar tev tuvajiem un mīļajiem šeit un tagad. Ne jau mantība nosaka kas un kā.