vai atceries savu pirmo 6kir6anos?

jaa, atceros... puisis vienkarsi pazuda... mes draudzejamies tik pusotru menesi, tapec ipasi nepardzivoju, jo es nemedzu tik atri iemileties un ipasi iemilejusies vinja nebiju... bet skirsanas no otra puisa gan sapeja, jo mes jau bijam gandriz viens vesels- neskjirami, ka apkartejei teica... bet tiesi tas, ka mes visur un vienmer bijam kopa, tas, ka es gribeju aiziet bez vina pie draudzenem, bet vins nelava, man дощеш sapeja... un ari vecakiem vinjs ta ne ipasi patika... nacas skirties... es vinju mileju, bet vienkarsi spiedienu no visam pusem neiztureju... sapratu, ka iespejams velak nemaz nebutu laimiga kopa  ar vinju, tik greizsirdigu virieti.... viena mirkli it ka dzivei pazuda jega, raudaju biezi naktis... pat pec 2 nedelam centos atsakt attiecibas... bet vinjs jau bija nocietinajies, teica, ka tas vinjam bija trieciens un pagaidam velas but viens pats...vel nedelju pamocijos... bet  taв sapratu, ka nav jegas... pasaule puisu daudz... un tagad esmu tik briiva, kaa veel nekad... saaku smaidiit, kaitinaaju citus dzekus flirteejot, lutinaaju sevi.... un peec nedeeljas maasiica mani iepaziistinaaja ar saviem jaunajiem draugiem... tur vienam puisim iepatikos no pirma acu skatiena... un pec dazam dienam jautaja vai nevelos but vinja meitene... protams attieciibas veidojas leni, jo iemilesanos negribejas sateigt- es tak tikko biju sakusi izbaudit brivibu... un te atkal kads gribeja mani piesaistit... paldies vinjam, ka tomer vinjs mani neseja... un ari joprojam nesien- laimigi jau opa esam vairak neka pusgadu pagaidam... esmu atkal iemilejusies un iepriekseja skirsanas vairs nesap. labas atminjas tikai... un tagad domaju, ka skirsanas nav nekas tik traks... nav ljaunuma bez labums ;)

Jā, atceros, bet labāk gribētu neatcerēties, jo tas man bija smags trieciens, pēc kura es zaudēju dzīves jēgu, sadzēros miega zāles, aizmigu un divas dienas nogulēju transā, pēc kurām tomēr pamodos, jo laikam Dievs bija lēmis, ka man jādzīvo...

atceros.. man atsūtīja vēstuli, par ko es tagad viņu ienīstu! Pēc tam viņa gribēja palikt draugi, bet man tas nebija pieņemami! vismaz kkādai cieņai jābūt.. Man stiprs raksturs, vnk piespiedu sevi par to īpaši nepārdzīvot un centos kko jaunu dibināt, lai vieglāk aizmirst! :)

Pirmaas attieciibas bija taadas nenopietnas.
Uzreiz peec šķiršanaas, tajaa pašaa dienaa man jau bija cits puisis.
Sanaaca taa, ka ar draudzeni apmainiijaamies puišiem :D
No taa otraa puiša gan bija ļoti gruuti šķirties.. Joprojaam saap :/

ta bija loti gruta es nespeju ar to samierinaties un attalinajos no seviem draugiem peec tam kad visu aizmirsu es atkal saku tuseties ar saviem draugiem

juu, jaunaja gada mani pirmo reiz pameta.... pec pusgada satikos atkal ar vinju un veljoprojam esam kopa! :)

Tā bija nekāda, vnk pārstājam zvanīt viens otram, nesutijām sms un nesatikāmies... tā tas beidzās....

neee

ta bija viegla...nebija nekadu sapju un naida

biju ieķēries tad kadā dienā uzināju kas viņa istenībā ir un sāku izvairīties.

Atceros. Man it kaa pazuda viss kaa deelj es taa ciiniijos..un vispaar kaa deelj dziivoju. Biju gatava sev nez ko izdariit lai tikai nebuutu par to jaadomaa un jaatceras. Paldies manai draudzenei ka man bija plecs uz ko paraudaat un atbalts lai atguutos.  

Ō jāā.. tā pirmā bij' tā trakākā - kā nekā pirmais nopietnais puisis. Bija smagi. Nenormāli. Bet man ir lieliski draugi,  un arī tajā situācijā viņi mani maksimāli atbalstīja un uzmundrināja. Man pilnīgi nav ne jausmas, ko es bez viņiem iesāktu.. Mani draugi - mans zelts :)*

yū. nākamājā dienā biju vislaimīgākā būtne uz Zemes. jo tās attiecības nudien mani beidza nost. :D

Nekas īpašs, pārdzīvoju 2 nedēļu laikā.

viegli - es pametu!

nez kāpēc es tiku ātri tam pāri un drīz vien man uzradās cits jauks cilvēks :)

nju taa bija ljooti sen...un netik saapiiga kaa es biju iedomaajos...protams uz nerviem biki uzdeva savu ka es 2ned laikaa nokritos 15kg, ts sveeru 55-15=40....kaa tiku paari!!!!!!!! vnk gaju uz dejaam piedaliijos pasaakumos un vadiju tos.... domaas biju taa prom taa visa............