vai ir vajadzīga drosme, lai justu?

tas atkarigs no situacijas,bet citreiz ir gruti pateikt patiesibu,bet labak rugta taisniba neka saldi meli

viss atkarigs viss no mashinas..  tb no taas karkasa.. aerodinamika

Trīs reiz pāršļupstēju to jautājumu, lai vispār saprastu par ko iet runa

Ir viena ļoti labi tautas metode:
Vakarā jāaiziet uz ezeru nopeldēties un pēc tam jānodarbojas ar gultas plosošu seksu, no rīta kad pamodīsies, mati būs kuplāki par kupliem

Pēc idejas izskati divus variantus:
a.) tev nav drosmes un tu to nepasaki, notiek kāda figņa un tad tu smagi nožēlo ka nepateici;
b.) saņemies un pasaki, ja saņem atbildi negatīvu, tad zini ka mēģināji, ja pozitīvu, nu tad tik uz veikalu pēc "kondomiem"

Man bija drosme, lai gan vairs tadus negribu. toreiz balinatajs nepanema sarkano krasu.

manuprat visgrutak ir attelot cilvekus, kas neruna.. cilvekus, kam ir japarada sajutas un emocijas bez vardiem ..

Īstenībā tā ir viena interesanta lieta. Dzimuma veidošanās laikā viens no posmiem ir psiholoģiskā dzimuma apzināšanās nobriešana. Ja šeit kaut kādas sinapses nesaslēdzas, tad dziedi vai raudi, bet tas puisis vienalga domās, ka ir meitene. Es to uzskatu par drosmi stāties pretī sabiedrībai un veikt dzimuma maiņas operācijas. Ja cilvēks jau kopš bērnības gadiem ilgi mokās ar domu, ka viņš nav tas, par ko ir piedzimis, tad tā jau arī nav nekāda dzīve. Mēs dzīvojam tikai vienreiz. Kāpēc visu dzīvi būtu jācieš? Ja man izveidotos attiecības ar vīrieti, kas pirms tam ir bijis sieviete, domāju, ka uztvertu to normāli... Bet varbūt mums, sievietēm, šajā sakarā ir vieglāk? Nezinu. Es personīgi to uztveru normāli.

Nu nemeklē vainu tikai viņā. Iespējams TU arī mīlot liki viņai cerībās vilties? Kaut kas jau nebija tā, Tu joprojām neatklāj savas vainas, kuras noteikti ir, citādi viss tik muļķīgi izklausās, ka var padomāt ka mīlēji pilnīgi neveseligi egoistisku būtni , nevērtīgu kā cilvēks. Vai tādu TU varēji iemīlēt, šaubos. Varbūt viņa Tev bija par laba?

ja es justu, ka otrs paliek vēsāks, tad mēģinātu vispirms parunāt, kas un kā. Jāskatās pēc situācijas...varbūt vaina ir manī, manā uzvedībā, raksturā...varbūt esmu sevī kaut ko mainījusi uz slikto pusi. tad es mēģinātu laboties, ja tas būtu tā vērts. ja es saprastu, ka viņam ir jūtas pret citu, tad diez vai spētu dzīvot kopā...jēga ta kāda, ja viņam sirdī cita būtu iekritusi? taču, ja es zinātu, ka kāda cita speciāli viņu gribētu man atņemt, tad gan es parādītu, kur vēži ziemo :D manu vīrišķi neviena tik viegli nedabūs! vēl var gadīties, ka varbūt viņam tā bija tikai mirkļa aizraušanās/ieķeršanās, un tad jau nav vērts censties, ja jūtas nav patiesas.

tas ir,lai ilgi''stāv''