Te tādi jaut. par dzimummaiņām,cik tas jums ir pieņemami,ka kāds nomaina dzimumu,tas ir apkainojoši vai tā ir drosme?

Īstenībā tā ir viena interesanta lieta. Dzimuma veidošanās laikā viens no posmiem ir psiholoģiskā dzimuma apzināšanās nobriešana. Ja šeit kaut kādas sinapses nesaslēdzas, tad dziedi vai raudi, bet tas puisis vienalga domās, ka ir meitene. Es to uzskatu par drosmi stāties pretī sabiedrībai un veikt dzimuma maiņas operācijas. Ja cilvēks jau kopš bērnības gadiem ilgi mokās ar domu, ka viņš nav tas, par ko ir piedzimis, tad tā jau arī nav nekāda dzīve. Mēs dzīvojam tikai vienreiz. Kāpēc visu dzīvi būtu jācieš? Ja man izveidotos attiecības ar vīrieti, kas pirms tam ir bijis sieviete, domāju, ka uztvertu to normāli... Bet varbūt mums, sievietēm, šajā sakarā ir vieglāk? Nezinu. Es personīgi to uztveru normāli.

Uzmontē čbriku, vagīnu iemontē (izņēmums - ja uz pieres - bet tas ir pī ar ausīm   ).. nja..  
Man vienalga, lai dara, ko grib, man trāpīsies un pirms tam nepateiks- tak bļ odanetīra, nositīšu.  

katram sava dzive dzīvojama,ja tam cilvēkam ir pārliecība,ka visa vaina dzimumā un vistas naudu vairs negrib knābāt,lai taisa operāciju
tikai uz dzīvi gan jāpārceļas citur un pēc iespējas pa tālāk no iepriekšējās

nav bijusi saskare, nezinu ko teikt, bet šajā jautājumā iesaku izlasīt grāmatu Kad Ieva ir Ādams, vai arī Kad Ādams ir Ieva? nosaukumā vārdi vienmēr misējas, bet tiešām laba literatūra lai izprastu šos cilvēkus, ar saviem stāstiem

ai kas ta man,man jau vienalga kāds tur katrs ir.  

Tā ir to cilvēku problēma ne mana tas nav ne normāli,ne apkaunojoši,vienkārši  tā ir

es domāt, ka tādi cilvēki dikten sevi ienīst...dursta, graiza un pārtaisa...it kā jau viņu darīšana, bet sev vīrieti, kurš ir bijis tik tikko sieviete...nu, negribētu gan.

Nē, tas ir ...... nesaprotami!    Tad jau labāk ar gejiem!