Jautājumi un atbildes

Iesaku uzdāvināt romantisku atpūtu trijatā ar džakuzi.  

Man arī bieži prasa pasi un man ar nezinu kāpēc vairāk uz vecāka gada gājuma sievietēm metās acis. Tas jau laikam no skolas laikiem kad patika meitenes no vecākajām klasēm. Protams labāk jau ir ka sievietei ir kārtīga pieredze, negulēs gultā kā dēlis. :D nezinu kā tur ir ar nopietnām attiecībām, bet nu kāpēc gan nesalaist? Neredzu nekādus ierobežojumus.

it kā jau butu labi redzēt kāda viņam ir attieksme pret bērnu un kāds tēvs viņš ir, bet ka vienmēr uzpeldēs jautājums kur ta māte? kāpēc pazuda? viņa bieži nak pie berna? Tu ved bernu pie viņas? Tur jau sākas skandāls. Greizsirdība. Mums viriešiem kautkā savadāk. Viņš maksā alimentus? Nu tad noteikti tevi ienīst :D

Tāpēc ka cilvēks pēc dabas ir un paliek egoists (vismaz 98% domā TIKAI par sevi)

tas tā dabā iekārtots kā teikt...
kad vienam vienmēr jāuzņemas pirmā loma.

Kas to lai zin.Tās horoskopu lapas katra raksta pa savam.

Tad jāprasa vispirms kas tad ir tas labais?
Kas attiecas uz cilvēku, tad mūsdienās kaut ko labu atrast ir grūtāk,nekā kaut ko samaitātu, tizlu.
Viss labais man liekas ir palicis 70ajos,80ajos,90ajos gados,kad nebija ne datoru,ne visi citi verķi.
Tad cilvēki tomēr dzīvoja pēc kaut kāda principa,ka vot jācenšas būt tādam un tādam.
protams eksistēja jau izņēmumi,tādi bija vienmēr.
Bet tad atrast ko labu bija vieglāk nekā tagad, tad arī viens otru man liekas,ka nemainija kā zeķes.
tagad jau tā ir modes lieta,sagaidīt jaunu gadu ar jaunu meiteni vai puiku..  
Tāpt agrāk jau ar bija ar precēšanos,ja aprecējās tad aprecējās,nevis kā tagad, paiet 5 gadi,viss cauri,es tevi vais negribu man patīk labāk tā tur kaimiņu meitene,gribu tagad to.

tā tad sanāk,ka neko labu vairs nevar atrast,jo vnk mēs dzīvojam citā pasaulē,nav vairs tā pagātne kur aktuāli bija sibīrija un kolhozs un taloni pret kuriem mainīt šmigu.

mainās pasaule,mainās cilvēki.
Uz kuru pusi,vai labo vai slikto,tas jau nu viņu pašu ziņā...

mīlestību!
mīli savu tuvāko kā sevi pašu.

Man bija paziņa - nedaudz iepazināmies, pārgulējām (Bet TO nedarījām, ja kas) drīzāk es viņu pat kā masu uztvēru. Jau paies 7 gads. Viņa ir prom! Anglijā, Irijā, nezinu pat, viņai jau ir meitiņa un viņa atrada citu puisi musulmani un pārgāja islāmā. Nez, es pat citreiz domāju - vai viņai kā, un kas noticis vai pat trakākais - Vai viņa ir dzīva? Skumji. Es arvienu nevaru viņu aizmirst. Un esu tagad ka saka Forever Alone
Domāju uz nesatiksanos...

Par kopīgām intresēm, hobijiem, filmām, mūziku utt. vai par to ko abi zin, un kas abiem saista, vai arī par to ko otrs nezin, bet ir intrese. Nu neatbildēšanai var būt visādi iemesli, nav ko atbildēt, par daudz jautājumu, pārāk personiski utt. Jāņem vērā fakts, ja kāds kādam piedāvā par daudz uzmanības, tad otram sāk ieslēgties aizsargreakcijas.

Viss ir atkarīgs vai tā ir mīlestība ar pretmīlu vai arī mīletība, ja otrs cilvēks neizjūt to pašu. Pirmajā gadījumā tā sajūta ir fantastiska. Iedomājies, ka Tu Ziemassvētkos kaut ko ļoti vēlies un Tu to saņem! Tikai tā sajūta tik ātri nepāriet. Vismaz tas tā ir tajā tā saucamo rozā briļļu periodā. Tā ir pacilātības un eiforijas sajūta. Vēlāk vidojas citādas un daudz dziļākas jūtas. Pat īsti nezinu ar ko lai tās salīdzina. NU varbūt tā kā pret bērnībā mīļāko mantiņu- Tu nespiedz no sajūsmas katru reizi to paņemot rokās, bet Tev to vajag un tu bez tās dzīvot nevari.
Ja ir tā, ka tu mīli to otru cilveku, bet viņš/viņa uz šīm jūtām neatbild, tad tās ir auzas. Nenormālas mokas. Tu velētos kaut nemūžam nebūtu pazinis šo cilvēku, velies kaut nemūžam nevienu nemīlētu utml. Diezgan traki. Varbūt man atbilde ir diezgan virspusēja un arī diezgan subjektīva, bet nu tiešām jāņem vērā šie abi aspekti. vienā gadījumā tās būs neaprakstāmi labas sajūtas, bet otrā- neaprakstāmi sliktas, mokošas.

lēnītēm un smagi, lai gan citreiz domāju demons don't fell in love jo iekšēji jau tādi jūtos ne savā ādā, kā teikt.
Protams noklusēju, leku noprast vērtību - ar darbiem, attieksmi, cieņu. Tā vot klaji iemīlēties pat nav sanācis - tikai simpātijas.

Neviens nepateiks kā ir pareizi. Cik cilvēku, tik viedokļu, jo katru audzina savādāk ar savādākām vērtībām. Turklāt tas arī ir atkarīgs no daudziem faktoriem- cik bieži satiekas, cik stipras ir jūtas, kā tiek pavadīts laiks esot atsevišķi, cik kvalitatīvas/saturīgas ir sarunas esot tālu vienam no otra un vai ir kopīga un kāda ir šī nākotnes vīzija. Jo vairāk krītās kvalitāte un arī kvantitāte katrā no šiem posmiem, jo īsāks kļūst tas laiks. Katram tas ir savādāks.  Ja šo kvalitāti necenšas uzlabot vai arī nav iespējams to izdarīt, ilgstšakā laika posmā (cik nu katrs var izturēt) vai dinamikā tas tikai krītās, nevis uzlabojas, tad būtu jāpieņem lēmums par attiecību pārtraukšanu, bet vēlams negaidīt līdz pedējam brīdim, sākt par to runāt jau agrīni, kad varbūt vēl var kaut ko darīt lietas labā.

Daudzi runā apkart ne gluži patiesibu pa mani, bet es visu apstiprinu un dažreiz pat specijali daru to ko it ka es esmu darijis vai runajis līdz šim.

NU viss atkarīgs no situācijas. Es arī esmu bijusi pametējas lomā. Ir bijis ka skumstu, bet tas ir tad, ja jāpamet kādu objektīvu iemeslu dēļ, kāpēc es neesmu īsti redzējusi so attiecību nākotni (it kā vīrietis labs, bet kaut kas nedaudz pietrūkst). Esmu bijusi ar kādu kopā tikai tapēc, ka negribās būt vienai. Šādas attiecības, protams, nav ilgstošas un pēc tādām es neskumstu. Un tad vēl ir bijušas tādas, kad pret mani sāk pēkšņi nevērīgi izturēties. Tā kā pagāja ilgs laiks kamēr saņēmos tās pārtraukt, tad arī vairs jau neskumu.  Situācijas ir daudz un dažādas... Domāju, ka daudz kas ir atkarīgs no šķiršanās iemesla. Ja cilvēki ir spiesti šķirties kaut kādu apstākļū dēl, tad jau tas lēmuma pieņēmējs arī skumst un pārdzīvo.

Viss atkarīgs no noskaņojuma. Ja Ir labs, tad priecājos par šiem un priecāos par sevi, bet ja ir pagadījusies tāda smagāka diena, kad viss krīt uz nerviem, tad pirmās laikam rodas skumjas. Skumīgi par to, ka man nav neviena tāda tuva. Kādu brīdi tā pabesos un tad atceros, ka man taču ir foršas draudzenes un superīgi radiņi... Tad jau arī prāts kļūst priecīgāks.

Ceļgali jau neko, bet taureņi lidinājās

Ļubov zla, poļubiš i kozla.
nav tādu sakarību, ir attiecīga situācija un cilvēka griba.

Kādam nolūkam? nu iepazīstoties jau tikai var uzzināt gribās vai nē. gan jau ka varētu gan ar tevi, gan visām pārējām    Un tad jau tālāk izfiltrētos  

Kā tajā anekdotē:
Bibliotēkā kāds vīrietis pieiet pie cita vīrieša un uzrunā to:
Atvainojiet, Cienītais, vai varu lūdzu būt pilnīgi atklāts pret jums?
-Jā lūdzu!
-Vēl nekad mūžā neesmu redzējis tik debilu mordu kā jums cienītais!

bet ja par tēmu, tad domāju, ka jebko kas sastīts ar gaumi: apģērbs, izskats, uzvedība (ja vien tā nav kādu aizvainojoša), runas stils, utt...

nop, orentāciju, cilvēka būtību utt tas nemaina. tas maina tikai izskatu.

nu tad kad tā sajūta iedod pa pakausi ar beibola nūju, tad arī sajūtos, un tad meklēju pēc sabiedrības, vai vnk nogalinu to sajūtu.

Sarunājoties, protams. Tāpat kā ar vīrieti. Meitenes arī ir cilvēki- komunicējošas būtnes-, ja nu kas. =]

protams.
kas pirmais brauc tas pirmais maļ.

ja man to gribās, es to iegūstu pirmais rīkojoties.
jo to var sajust ir vērts tur pielikt pūles jeb ne.
ja nav, tad nav, atmet ar roku un miers.
principā to soli ja pirmo ir interesanti spert, jo nekad nevar zināt kā tas beigsies.
un kā teikt kas neriskē, tas nevinē.