Nejau paši jautājumi nogurdina,bet gan milzīgais informācijas daudzums,kurš jāapstrādā savijoties atbilžu variantu milzīgajam kvantumam. Es tikai un vienīgi aiz laba nodoma nemaz necentīšos aprakstīt šo smagnējo nastu,kuru ir ārkārtīgi interesanti un reizē mokoši staipīt līdzi iekdienu no dienas.
Cik neaptverami liela,tad tādā gadijumā,ir mana aktiermāksla noslēpt un samazināt šo nastu līdz tādam minimālistiskam puteklim,ka to sāku nejust es pati? Kur nu vēl runājot par tiem,kuri ir mani tuvākie un vēro manus ikdienišķos soļus...  Te neslēpjas nodoms sevi lielīt vai piespēlēt pārdabiska tipa spējas. Galīgi ne! Te neslēpjas neviens ar neko kopā. Tā ir mana ne tik biežā iespēja rakstīt to,kas rakstās pats no sevis.
Lielākoties,kad(kādam dzīvam būtnim) cenšos rādīt un neslēpt(ies).. VisS automātiski paslēpjās pats un tik tā,ka nelīdz nekāda pierunāšana vai centieni piekukuļot šo nekonkrēto visu. Viss tā,kā dzīvs iespītējās un parāda sevi tā,kā tajā momentā viņš jūt. Stulbākais,ka mēs nepārtraukti esam konfliktā,bet ne līdz kautiņa līmenim,tikai tādā bērnišķīga spīta veidā. Kārtējo reizi pārliecinos,ka nekā tāda nemaz nav!!! Tās ir manas pašas emocijas. Šajā konkrētajā gadijumā bailes atklāties vairāk un dziļāk...Rādīt sevi pasavam,likt sevi sajust-likt sajust savu smaržu un nosaukumu viņai domāt kopā. Tas ir kā es pati saku,kaut kas traumveidīgs :  Tā ir mana aizsargsistēma,kura ir ar pielikumu. Pielikumā ir mana Pati Laime ar visu neticības piegaršu un spēju drebēt no iespējamās piepildījuma iespējas. Jā! Ir arī signalizācija,kuras ķērkšana izraisa nežēlīgas galvassāpes un automātisku rakciju - apstāties un izpētīt,kur ir bedre. Pielikumam ir četras debešķīgi skaistas sargātājas. Tām ir īpatnējs uzdevums,kurš ir jārespektē. Neievērojot un pārkāpjot robežu bez obligātajām atļaujām, sekas var būt pat ļaunas. Lai gan Viņas ir manējās,arī es emu sakosta. Reiz to piedzīvojot, ir kārtīga mācība priekšdienām... Atgādinājums ir rētas,kuru dziedināšanai ir nepieciešamas baigākās prasmes,kuras pieprasa bieži vien šķietami neiespējamo. Kārtējā māksla. Māksla strādāt un būt draudzīgās attiecībās ar sevi,lai nebūtu jāpiedzīvo skats,kā Šīs Daiļās sargātājas pārtop par Ellīgām plēsoņām,spējīgām nogalināt ik vienu un ik katru,kurš šķērsojis aizliegto robežu.
Tādi monstriņi ir manis pašas iemītnieki. Veidojot,audzinot un mācot Viņus,es veidojos,audzinos un mācos pati. Viņi prasmīgi pastiprina manu izsalkumu pēc pilnveidošanās un vajadzīgās nepieciešamības gribēt sev un priekš sevis.
Jo mans līdzšinējais un lielākais lādiņš ir spēja palīdzēt kādam citam. Tas jau seko man līdzi,cik māku sevi atcerēties.
- Esmu glabātājs... To,ka man ir saskrāpēta piere ar uzrakstu " Šite Tu vari atstāt TO,kas liek Tev raudāt,moka Tevi un pavēl Taviem murgiem būt dzīviem.. " Tātad,cilvēki (un ne tikai viņi) ir,pat vēl nepārliecinājušies par manu lojalitāti un vēlmi uzklausīt, sākuši stāstīt savu stāstu. Tajā es pat neesmu mēģinājusi iedziļināties un jautāt kārtējo "kapēc" tas tā ir ? Jo...kā jau minēju tajā ir liels senums un enerģijas lādiņš ir šokējoši pozitīvs un smaidīgs. Man ir svarīgs ik katrs šajā dzīvē sastaptais,iepazītais,tikai ieraudzītais,uzklausītais... Tā ir manas  pamatnodarbošanās neatņemama sastāvdaļa . iespēja pētīt .
Grūtāk paliek,ja man pašai rodas vēlme atrast kādu,kuram es varu atstāt To,kas liek man raudāt,moka un pavēl maniem murgiem būt dzīviem. Tā vietā,lai uzsāktu bezgalīgos meklējumus es ātrāk savākšos un izvedīšu sevi pastaigāties,ļaušu lai nāk līdzi tas pats pamuļķais Džonis. Viņa tizlums ir uzmundrinošs,jo tas ir īsts. Šis krancis ir pelnijis medaļu spējā būt patiešām patiess un nesavtīgs,jo viņam nekas nepieder. Viņš ir lepns,stāvot uz savas būdas un iztēlojoties,ka viņa pagalma teritorija ir visa plašā Pasaule un viņš ir tās valdnieks. Viņš cenšās niknoties un briesmīgi rūgt un riet,kad,gar viņa pili specializēti pieslīpētā,lēnā un kaitinoši pārspīlētā,bet glamūrīgi gaumīgā veidā nopēdo konkurēt spējīgā LieneNoKara - Dūda ir Viņas vārds! Viņš nespēj paslēpt savu sunim  parasti nepiemītošo vēlēšanos draudzēties ar šo kaķeni. Viņš nemaz negrib to slēpt,jo viņš viņu mīl!  
Dzīvnieki ir pelnijuši manu skaudību. Viņi ir tās radības, pie kurām es ļauju iet spēlēties savai esībai.
Mans Spa ... (Šī vieta ir neticama tiem,kas nevēlās tai ticēt)
...Tur ir citas vērtības un bezvārdu burvība.  
Tur ir šūpoles , kurās mans dvēseliskums jūtās kā mājās. Tajās šūpojoties, dzimst drošība. Pazūd šaubas un pretstati apskaujās.
  ..... viss neticamais atļaujās būt patiess un stāstīt savus noslēpumus(stāstus),par kuriem bij spiests klusēt jau gadsimtiem,stereotipu un citu cilvēcisku ieMēslu dēļ.
Nedaudz biedējoša ir vienlīdzība,kura peldoties pat nešļakstās un māk iemācīt iemīlēties savos ūdeņos ik vienam,kurš pateiks,ka to vēlās(pa īstam)... arī tiem,kuriem bail no ūdens.
Nekas jau nav pazudis! Viss ir pa plauktiem samētājies. Pats.  
ir ļaunums un labums,melns un balts,diena un nakts... tikai te arī ir tā atšķirība-sadzīvot ar sevi tā,lai problēmām nebūtu iemesla parādīties. Vispārīgi.  Viens no šīs  vietas likumiem,kurš ievērojās jau pats par sevi = tāds, NE ir priedēklis!   piemēram: ja ir vārds " neiespējams " , tad atliek noņemt priekšā piedēto NE un paradās īstenība :P  
Katrs ir savas īstenības un savu melu īpašnieks un visiem ir iespēja komunicēt ar visu! Tur es ar sevi aizeju ikreiz' , kad jūtu vājumu savā ikdienā un rutīnas špļaudīšanos! Vēl jau daudz ir jastudē,jo nepietiek tikai ar vēlmi tur aiziet un drusku palutināt sevi.Drusku pabūt. Vēl ir daudz darba,kas jāuzčinī par izdarītiem,lai varētu sākt  citus sākumus,nemazāk sarežģītākus par esošajiem un jau pabeigtajiem :)
Tā ir manas dabas narkotika,kuru es pataisu no sevis atkarīgu. Lai nav man vienai pēc Viņas jāilgojas,bet ilgotos  un nervozi gaidītu mani atkal arī Viņa :)