Kāpēc ir tik grūti savaldīt visus "kāpēc"  ??? Kāpēc tie veļas viens pēc otra uz āru,kliegdami brēkdami un specefiski spiegdami... ? Mani jautājumi ir dzīvi... Nu es to zinu droši drebot. Par šādu fīlingu kauns melot.. atliek dzejot!
Paslēpties un ar sevi pašu divatā dejot... apmaldīties un aizklejot...
*pirms brīža spogilī ielūkojos un ar sevi pašu sasveicinājos,pat paklanījos-nošķebinājos aiz ne no kā saraudinājos... *nākošā aina jau šite'n te... lēmums ir pieņemts manā vietā.. un lemts ir piesēst un ļauties,lai izrakstās tas,kas rakstās pats...
Vienalga! Pilnīgi vienalga cik nejēdzīgi neizprotams ir saturs un pofig par ko būs stāsts. Nav nozīmes meklēt šeit uzskricelētajam sākumu,beigas,sižetu...  Teksts pats pārpilns ar savu smagumu un skumju,jo nozaudējis savu pižiku...
un nu jau man paliek Teksta žēl...  ļauju,lai šis pieglaužās,lai elpa viņam nomierinās.. ļauju,lai zin,ka mēs divi vien..   saku: Laid laukā,lai skrien.  
skaidrs ir viens un vēl šis tas...  
* ne velti mēS reizē aizveram aces un sēžam kādā bērnības atmiņas vizualizētā klētī..uz maiņām...viens otram klēpī... ar saldskābenu smaržu piezogas klusums,kurš piespiež man Tavus neizčukstētos čukstus pētīt...  tad Tu(Teksts) sāc rakstīt dzejoli,par jutekļu putekļiem,kuri paretam gluži vai svētī... Tu liec man izvēlēties pļavas puķi,kurai dzejojumu veltīt...  klīst baumas,ka ar rakstīšanu var pelnīt...   -jokaina nopietnības pauze... un smilkstošu daudzpunktu kaudze... ...
...  .. . ...  ... . ... . .... ...
*esSaSmaidos un strauji pieceļos... Tu aizskrien pa priekšu,bet jūti,ka es neatpaliekot līdzi veļos...
*pļava ir mēS un mēS esam  pļava..  re ku arī mūsmeklētā kļava...  Stalta un īsta,ne kripatas no jeb kā mākslīga... Viņa ziedo savu lapu,noguldot to uz vāji iemītas takas.. Tu perfekti saod,ka būs kakas,tomēr skaļi nokliedz,lai no bailēm nebūtu ne smakas..    es piedāvāju atstāt Laiku Kļavai..paglabāšanai... bet brīdinu Viņu,lai neuzķeras uz Laika vārdiem,jo Viņš nemitēsies tos atkārtot...tāda Viņam daba- viņš eksistē  kārdinot un dara to maģiskā veidā...    Tik iegaumē un no apziņas šo domu nenozaudē...  mēS dikti drīz būsim atpakaļ ...   atcries,ka Laiks atstāts Tev tikai mirklīgai paglabāšanai... ņem un nedzirdi Viņa vārdus  -  "Tev jābūt manai... Manai.... Tev jābūt manai......."   neMomentu nepārstāj gaidīt dikti drīz...gaidi...

*MēS kautrējamies,jo tuvojamies... rādās,ka tuvojās takai gals...  kļust liegāks gaiss.. un galā,mūS sagaida izredzētā... viSsSzilākājā debesmalē dzimusē... mazuliet pietvīkst un mulsē..Sveicina mūS šaipusē...  Es Tev pajautāšu - vai Tu lepojies ar to,cik neapšaubāmi galanta ir manis izvēlētā pļavas puķe... Tava atbilde būs glāsts,ko sniegsi šai glamūrīgajai Rudzupuķei...  
...neviens nav pārsteigts un nebūs ar... tiek nolemts,ka runāsim reizē,jo visi to var..
Dzejolis veltīts,viedoklis smeldzīgs,skatiens mānīgi dzelzīgs... noskaņojums pelnīts...

**atvadas nav .  Liekas... liekas...   liekas,ka  vārdu  vējš  plēš uz pusēm vārdu mēS... Liekas,ka Viss ir satraucies,jo sajutis gaisā virmojam iepriekš netestētu arōmu... Viss kļūst īgns un sīc..- ka nu ir parDāaudz un netiek līdz...
mēs tēlojam,ka nebīstamies no Vissa un tēlojam,ka viens aiz otra neslēpjamies..tik niekojamies...
pēc Laika tālskatī lūkojamies..   izvairamies...   karamelizējamies un iedomās paši sevi apēdot,lūpiņas nolaizot...  paķeram Laiku ..nevienu un neko negaidot - cerībā ieslīgstot ..turpinam ceļot .. vēl jānonāk vietā,kur runu vietā drīkst gaudot... Vietā,kur mēnessGaismu nozagt ir ļauts un neizprotamais tiek nokauts... Vietā,kur pasakas dzimst un mazsvarīgais,svarīgais,gaļīgais,arī garīgais saļimst...  
***Vietā,kura radījusi pati sevi... radījusi no pagātnes rēgiem,no tagadnes indīguma,no nākotnei piešķirtās noslēpumainības...
vieta neslēpj sev piemītošo īpašību,rādīt sevi kailu.. tādu,kāda tā ir.. Tā piešķir nosaukumus,kam un ikvienam,kā arī ikVisam,kā vien pati to vēlas... Tā tīksminās ,kad grib,raud - kaut izskatās,ka smejas...  tā māk sevi parādīt mumS tā,kā iemācijušies esam redzēt...   es dažreiz skumstu,kad Tā mēdz ar savu dabu bravurīgi plātīties,lielīties --vienaldzīgi uzbāsties.. mēdz rādot pierādīt,ka visu protot,pat zinot,kā tas esot - visdārgāgo lolot..   ... .... ..
*** es  un  teksC  ... mēs  pamanamies aizšmaukt vēl dziļākā klēts nostūrī... a pārējo sabāžam būrī...  kulaki durēs... jūtams,ka kāds kritīs... A  kurš nu kuru turēs ? ..vai nebūs par smagu? ..noturēs ? ... domājams,ka jā,ja jautājumus kāds ņems un vienā kaudzē sašķūrēs..    .....

* Jā .. - sapnī ieliktie mēS -sacerējušies,ka kāds vēl tuvosies,kurnuvēl palīdzēs...  jāsavācās..-jāsapurina sevi , Tevi , Tu mani vai kaut kā tā...
..paņem mani-pastum tā,iebāz mutē pakošļa..izšpļauj laukā ..nedomā...   atstāj dzīvot mani pusratā... dari tā,lai Tev palieku visSkrutākā... ielaid vēlreiz pabūt savā kabatā...
nu davaaiikaaā,mīļā mana balalaika...
* es solos,ka beigšu te līdzīgos trulināt,ja vien ļausi man savu pēdu pakutināt...
atbildes nav...  daudzpunktes paliek...  

****pieņemiet -mani jaukie- sulīgu paldies...vienkārši tāpatvien...par to,ka esat..
ja gadījumā kādam radusies kāda versija,kuru varētu izteitk skaļāk vai atstāt komentāru ..-lūdzami atgriezieties pie virsraksta...

Ktram savi putni savi kukaiņi...katrs toS audzina pa savam... es savus palaižu brīvā vaļā un pate pastāvu malā...   tāpatām katram lemts nonākt savā galā,kādam moš alā...
Būsim brīvi..-līdz pašam stīvumam...


veltījums Ilgai ..

Tavs TekstilaVaris ...