Tik dīvaina sajūta, kad zini, ka beidzot tūlīt, tūlīt saņemsi kāroto, bet pēkšņi galvā uzplaiksnī doma – vai tas ir tiešām ir tas, ko vēlējies, vai tas ir vajadzīgs un vai bija vērts cīnīties...neviens nezin..tikai bēdīgs fakts-laiku nevar pagriezt atpakaļ-paliek fakts, nemainīgs un atgriežams. Vai ir vērts tālāk cīnīties par savu mērķi, ja neesi pārliecināts par tā nepieciešamību? Varbūt ir vērts iet tālāk, nostādīt jaunu mērķi? Vai tomēr nepamest darbus pusceļā? Kā ir pareizi – to nezin neviens. Tad kā rīkoties? Ko darīt?