Laikam man nekad neizdosies saprast šos "radījumus no Marsa"...
Ja es esmu dusmīga,tad pirmais,kas man ienāk prātā ir-izrunāties(sliktākajā gadījumā-izlamāties),bet mans mīļotais vīrietis,ja ir dusmīgs,vienkārši nerunā ar mani un lielākoties man pat nav ne jausmas par ko tieši viņš dusmojas.Bet tā kā viņš nerunā,arī uzzināt,kas par lietu,ir gandrīz neiespējami.Tad nu es sēžu un minu-ko gan es šoreiz TĀDU esmu izdarījusi(jo tīšam jau es viņu necenšos sadusmot vai apvainot).un tikai tad,kad pēc ilgas domāšanas man izdodas iedomāties kādu(manuprāt niecīgu)iemeslu,kāpēc viņš varētu būt dusmīgs,var mēģināt problēmu izrunāt.
Es vienkārši nekādi nevaru saprast,kāpēc otrs cilvēks tā jāmoka,tā vietā,lai uzreiz izrunātu to,kas nepatīk?Vai tad tāda klusēšana kaut ko maina uz labo pusi?Kam no tā paliek labāk?Nu nespēju es to saprast,lai kā arī necenstos!