Jau otro nedēļu cenšos saprast,kas manu mīļoto vīrieti ir nokaitinājis tik ļoti,ka viņš aizbrauca no mājām man neko nepasakot.Es zinu,ka viņš ir pie sava drauga,bet uz manām īsziņām viņš neatbild,kad zvanu,neceļ telefonu.Es nojaušu,ka viņš ir dusmīgs,bet nekādi nespēju saprast,par ko,jo nekādu strīdu pirms tam mums nebija.
Nu jau iet otrā klusēšanas nedēļa,un es jau sāku domāt-varbūt nemaz nav vērts vairs censties viņam rakstīt,prasīt,kas par lietu?Varbūt nospļauties uz visu un pasūtīt viņu vēl tālāk,nekā viņš jau ir?Ir tikai daži BET-mums ir meitiņa,kurai viņš ir vajadzīgs un es viņu joprojām mīlu(vismaz pagaidām).Šobrīd man ir sajūta,ja tas viss vēl ilgi tā turpināsies,tad,kad viņš sadomās atgriezties,vairs nebūs kur atgriezties,jo es neesmu ar mieru pakļaut sevi tādai spīdzināšanai,katru reizi,kad viņam kaut kas nepatīk.Ja viņš nemāk vai negrib normāli risināt radušās nesaskaņas,tad kāpēc man vienai tas būtu jādara?
Bet šobrīd es vēl gaidu,ko darīs viņš.Bet,ja tuvākajā laikā nekas nemainīsies,tad lēmumu pieņemšu es pati.