Kā es ienīstu ikvakara skumjas... Vienkārši ienīstu, jo tās ir nepārvaramas un uzmācas katru vakaru. Un es pat gulēt nespēju aiziet, jo rīt atkal pamodīšos astoņos. Un visu dienu jutīšos neizgulējusies. Un visvairāk es ienīstu, ka viņš katru vakaru sēž draugos. Un ienīstu to, ka skaipā viņa statuss ir "Skype Me". Un man viņš neraksta. Bet mana draudzene turpina skalot man smadzenes, lai es izbeidzu viņam rakstīt pirmā. Bet es tā nespēju. Un mēs taču esam palikuši "labi draugi". Skaista draudzība, ja es visu laiku tieku ignorēta. Bet Zusāns apgalvo, ka nepaies ne mēnesis un mēs atkal būsim kopā. Bet neticu, ka viņš ar savu raksturu lūgs man ko tādu. Un visu laiku ir sajūta, ka viņam manis nepietrūkst. Viņš lieliski turpina savu dzīvi. Pat vēl labāk. Jo es neesmu kā apgrūtinājums. Un visvairāk es ienīstu to, ka es tik ļoti skumstu pēc viņa un domāju, un atceros viņu katru dienu. Atkal un atkal. Jā, un vēl es ienīstu, ka viņš atbildot uz maniem ziņojumiem saka Čau. Man pateikt bezpersonisku Čau... Es saprotu, ka nebūšu vairs Mazais, nedzirdēšu no viņa mutes Mazā Āpa, bet vismaz Chawux taču varēja pateikt. Un Miega kapucīte es vairs nebūšu nekad. Labi, ka man virs nav spēka raudāt. Jo visas asaras esmu izraudājusi, kad bijām vēl kopā. Šobrīd ir palikušas tikai bezgalīgas skumjas.