Kāds,lūdzu pieturiet mani, jo es negribu vairāk krist, negribu, lai man pasaule kā pārklāta ar melnu  ķistu. Kāpēc, kamdēļ, tam pat nav iemesla - man rokas nolaižas, zūd iedvesma... Nekas nav par brīvu priekš  tevis, nekas nav taisnīgs pret tevi, negaidi no kāda, ja tu arī ko devi!..Jo galu galā, galu galā tu esi pats ar sevi...Mana sirds trīc, viss kā miglā tīts. Jūtu kā no pasaules dzīta...
Viss,kas bija skaidrs, tagad iemainīts, nepaiet pat diena, saule atkal spīd, tu nāc man pretī, smaidi, un mēs sagaidām rītu, un kaut es arī zinu, ka pienāks atkal tā diena... Vai tad tev nav gadījies,
kad tu jūties pazudis,bBet tad atkal atguvies? Vai sāpes ir dzīves pamats, vai mūsu planēta ir lielas lamatas, vai mēs eksistējam  šeit, lai ciestu, un sāpinātu citus, un sāpināt mīļotās sirdis?
Vai tu kādreiz liki vilties kādam, vai vispār ir jābūt tādam? Bieži notiek tā, ka sāpes atpakaļ nāk,
mīlestība mirst, un tad mums sāp, kādam asaras birst kā laukā lietus līst. Es pa ielām klīstu izmisuma pilns, vientulīgs, it kā es iznīkstu, sāpe asāk vēl manā sirdī kvēl, kaut gan dažreiz es jūtos, it kā kalna virsotnē es būtu: apkārt man ir rosība, sevī spēku jūtu, un jēga ir tāda, ka visos gadījumos bez sliktiem brīžiem tu nejutīti tos labos.