Nespēju nedomāt. Skan Gain fast un atceros cik mums bija labi tajā koncertā kopā. Kas mainījās? Nekas, tu vienkārši izlēmi paņirgāties par mani. Un viņa tevi atbalstīja. Bija drošs patvērums, kad nebiju līdzās. Nekad nedomāju, ka mana kļūda būs uzticēšanās. Bet tu tik pārliecinoši runāji - ka pirmais nekrāp, ka mīli, ka nevari bez manis, ka apprecēsimies. Aizmirsti. Tam tā nevajadzēja notikt.
Es taču neesmu dators, kurā var izdzēst lieko. Es taču tā nevaru. Nevaru pēkšņi nemīlēt. Tev bija sāpīgi noskatīties, ka vairs neko nejūtu. Izbaudīju tavu neizpratni. Bet iekšēji es mirstu. Ārēji - lēnām spīdzinu tevi. Esot un neesot līdzās. Kā rotaļājoties ar kaķēnu - kamols ir, ielaid nadziņus. Un nav. Ir. Nav.
Domāju kā tu viņai pieskaries, kā skūpsti, kā ieej viņā. Un kā viņa tevi uzmana - lai tikai tu nezvani man, nepaliec pārāk ilgi pie manis, nepieskaries man. Bet es turpinu tevi spīdzināt. Ka nepietrūkst jau, ka pati tieku galā. Kaut mirstu.
Sāku ienīst tevi. Kā svešinieku, kurš mani ir izvarojis. Bet tu jautā, kāpēc es dusmojos. Man nav iemesla? Jūtos zemāka par asfaltu pa kuru tu staigā. Bet tu mani dari tikai stiprāku. Nogalini mīlestību, bet naids un dusmas tikai aug. Es tev neatriebšos, tu pats sajūtīsi, kad ir pienācis sods.