Reiz seno laikos... tā mēdz sākties visas mums znāmās pasakas, nostāsti,ticējumi. Bet kā mēs zinām, tad šī nebūs parasta pasaka, ne gluži tāda, ko mēs varam atrast jebkurā grāmatnīcā, vai grāmatā.
Šī pasaka, būs par to, ko dzīves laikā mēs iegūstam un zaudējam, no kā mums vajag atsacīties, bet tā vietā iegūstot ko citu.


Sīkumos netaisāmies izplūst, jo katrs jau esam savu dzīvju dzīvotāji, katrs tajā iegūstam ko citu un sniedzam šai dzīvei to ko katrs vien varam tai sniegt. Bet vienīgais mēs visi dzīves laikā mācāmies no tajā pieļautajām kļūdām. Un te jau arī es pieskaršos man diezgan sāpīgajam tematam - dzīvē pieļautajām kļūdām. Mēs visi kļūdāmies, un no tām nevar izbēgt. Bet vai tiešām tas viss ir to vērts? Tik tiešām brīžiem rodas tāds jautājums, vai maz ir vērts dzīvot tādu dzīvi, kurā visu laiku jāmācās no kļūdām, jācieš, jālej asaras burtiski par neko.
Kā jau daudzi ir teikuši - Dzīve ir kā spēlē, kurā Tu nespēj uzvarēt!- bet vai tiešām mēs varētu dzīvi salīdzināt ar spēli? Un ja salīdzinām, tad kura būtu pati piemērotākā? Šahs, dambrete, bet varbūt azartspēles? Bet, ja nu salīdzinātu ar upi vai gleznu? Tam visam jau vairs nav nozīmes. Puse dzīves nodzīvota, tik tagad atliek dzīvot tālāk.

Dīvo tagadnei un nākotnei, jo pagātnei vairs nav nozīmes.