šodien bija ļoti jauka diena, viss sākās ar uzkāpšanu uz ledus.. njā kaut kā jau uz priekšu tiku.. kādas 8 reizes nokritu tā vnk.. bet tad nāca 9 reize.. neapraktāma sajūta.. Es jutu ka krītu.. es nokritu galigi ne tā - uzkritu uz kājas.. pirmojā momentā tādas izjūtas man šķita ka vsjo lauzta - pēc divu min gulēšanas uz ledus es pamēģināju iztaisnot - es dzirdēju kā nokrakšķēja kaut kāds kauls, kurš ķipa iegāja vietā - man vismaz tā naivi šķiet.. tad bija moments- es nostājos uz ceļiem un cerēju, ka es varu piecelties,piec sāka līt asaras, sāpes bija neaprakstāmas! ES nezinu kā, bet es piecēlos, tas sāpēja bezjēgā.. es nezināju, ko lai dara, es stāvēju tālu ledus vidū un nev iena no vēl trim, kas bij kopā ar mani es neredzēju.. es vnk nezināju, ko lai es daru, es biju šokā.. Tad es ieraudziju mg.. es vinju saucu vinaj bija 2 m no manīm - viņa nedzirdēja, tas sāpes padarīja tiakai neciešamākas.. kad beidzot mani pamanija.. bija tik labi, pld es biju tik laimīga tiekot nost, bet kāja šobrīd vnk sāp - es kliboju, bet savu kustibu diapozonu apzinos - es gribu atkal.. jo spitiba neļauj sē'det malā - es zinu, ka varu - krist var daudz - bet pēc katra kritiena ir jāvar piecelties!