Sveču gaismas ūdens mākonīši peld virs manas mājas. Es izskrienu laukā, iekrītu mīkstajā zālītē un esmu apņēmusies gaidīt tevi. Vēroju katru garām peldošu mākoni, kurš ir izveidojis tik dīvainas, jocīgas figūras. Katra sekunde liekas mūžība, bet laiku paātrina zilganās debesis. Un tomēr kad tu beidzot būsi pie manis? Kad beidzot varēšu samīļot tevi un uz vaiga iedod mazu, nevainīgu buču?! Mākoņi aizpeld nebūtība... Tuvojas vakars... Saule pārlaidusies man pāri lēnām pazūd aiz kokiem. Vakars! Es tevi vēl joprojām gaidu. Neesmu pakustējusies no tā brīža, kad man garām peldēja sveču gaismas ūdens mākonīši, bet sāk palikt vēss, laikam jāaizskrien pakaļ sedziņai un lejā zālītē jāturpina vērot debesis. Nu jau viņas ir kā sapņos tumši zils lietus. Segā ietinusies pat vēl tagad gaidu. Ir palicis tik tumšs, ka es sāku saskatīt zvaigznes. Gaidot tevi, varētu tās sākt skaitīt. Viena, otra, trešā...piecdesmit piektā... tās ir tik daudz un dažas spožākas, dažas ne tik spožas, citas tālākās, vēl citas tuvākās. Veidošu mazus zvēriņus no viņām. Tur lācītis, te vāverīte un tur tas zilais, lielais valis... Tik daudzas un dažādas, tāpat kā mākoņi. To visu vērojot, jūtu, kā vējš apņem mani. Kāpēc gan vēja vietā nevarētu būt tu? Un turpinās šī gaidīšana. Viss sāk ietīties melnā tumsā, tu zini, ka man ir bail, lūdzu, pasteidzies. Es sēžu te, zālītē, dārzā. Blakus man milzīga noliekusies egle, liekas, ka tā tūlīt kritīs. Kaut vai vējš tik vājš eglei patīk līgoties pa to salkano vēju un ja nu tas paliek stiprāks, bet es zinu, ka egle izturēs. Cik jau gadus man blakus tā atrodas, cik jau gadus bez manis tur ir. Trīs naktī. Ko lai dara, tu vēl neesi! Varbūt man doties iekšā vai turpināt gaidīt tevi? Nē!!! Tomēr gaidīšu tevi. Tas sāk palikt interesanti, vērot kokus, krūmus, zāli un citas lietas, kas man ir apkārt, bet tomēr te ir mazliet bailīgi. Sāk smidzināt lietus. Tik maigs, patīkams. Tas pil tur kur viņam patīk un nu iedomājies, ja lietus vietā būtu tu! Notecētu lēnām pa manu kaklu... Patīkami, ne? Melna nakts tumsa ieskauj mani. Ja vien tā būtu silta un maiga kāds esi tu. mmm... Kas gan vēl var būt labāks?! Dzirdu skaņas. Man no tām ir bail, neredzu kas tas i un vai tas tuvojās man, ja es būtu pārliecināta, ka tas esi tu, skrietu pretī, bet kā lai es zinu? Labprāt pavadītu katru nakti šitā, tikai ar vienu noteikumu, ja būsi man blakus katru nakti, katru sekundi, tad laiks apstāsies tikai mums. Mākoņi peldēs ļoti lēnu, vējš būs tāds kāds nekad vēl nav bijis, zālīte būs mīkstāka, viss mainīsies, tad kad būsim kopā. Un pasaki vēl, ka tu to nevēlies! Tu apbēdināsi mani, visu to, kas man ir apkārt, VISU! Kā tad būs?