Ir tikai jūras krasts... Tu un Es... Un visas mūsu bēdas jūrā viļņi aizskalo. Viss tālu prom. Tie mākoņi, kas tur augšā. Viss ir tik skaists. Mīlestība vienmēr būs. Bet vai tu to pamanīsi?!?!?! Tā slīd Tev garām. Nelaid to prom. Ķer un turi to cieši sev klāt... Paņem visu laimi prieku. Mmm.... Mana asariņa par tevi... Par tavu atbalstu.. Par visu, ko esi devis. Bet tikai turi un nelaid vaļā.. Iesim palīdzēsim VIŅAM. Paskaties cik skumjš un baiļu pilns ir VIŅŠ. Dod daļu mazu drusciņu mīlestības, lai pasmaidītu šī būtne... NĒ, pagaidi! VIŅŠ ir pilns ļaunuma, bet mums jāmēģina, jāmēģina VIŅŠ iepriecināt. Dod.. Tomēr, lai VIŅŠ ņem, lai saprot, ka ne visi ir vienādi, lai saprot, ka mīlestība vienmēr stāvēs blakus... VIŅŠ paņēma ko devi! VIŅŠ pasmaidīja! VIŅŠ uz brīdi bija laimīgs, bet NĒ atkal kāds nejauks radījums VIŅU sāpināja. Mums ir jāpalīdz.... Nedrīkst cilvēks dzīvot skumjās, cilvēkam ir jāmīl. VIŅAM ir tik daudz dots, lai VIŅŠ mīlētu.. Mums visiem ir sirsniņa. Tikai ir cilvēki, kuri bojā visu prieku. Pagriez muguru neskaties... Neļauj viņiem to darīt un viņi aizies nebūtībā.. Viņi sapratīs, ka tas viss ir veltīgi, viņi gribēs paši mainīties. Viņi būs sapratuši dzīves jēgu, bet varbūt pat tā nav dzīves jēga ?! Viņi vienkārši būs ieraudzījuši to ko nebija redzējuši. Viņi atklāsies tiem, kuriem baidījās atklāties un tas viss notika pāris minūtēs jūras krastā! Bet kas būs tālāk ? Putni mūs ved kaut kur. Es pat nezinu kur. Seko!!! Tā tam jānotiek. Ak, NĒ. Šī pasaule, viņa ir tik sagrauta, mēs katrs noslēdzies sevī. Ejam pa vientuļo ielu, mēs redzam asaras cilvēku acīs, mēs redzam bailes, mēs redzam kā viņiem sāp. Tas nav labi! Ir jāpalīdz, bet kā palīdzēt, ja viņi noslēdzās sevī un neko nedara ?! Aiziet mājās, iekrīt gultā un nu sāk histēriski raudāt. Viņiem vajag kādu, kas spēs iepriecināt, kas spēs radīt šo prieku viņu salauztajās sirsniņās, bet varbūt tās nemaz nav salauztas ?!?! Varbūt tikai tā izskatās, bet NĒ... Tās tomēr ir salauztas. Viņas meklē to, kas spēs mīlēt, kas uzticēsies, kas visu zinās. Tāds ir turpat pāri ielai tur pretējā mājā, tur ir TAS, kas spēs dod prieku. Bet vai kāds to zina, vai apjēdz cik viegli tomēr tas viss ir ? NĒ! Mums ir jādara tā lai viss būtu sarežģīti. Mēs nemākam apiet tos vieglākos ceļus. Mēs ejam caur uguni un ūdeni. Tas viss sāp, duras. Bet pagaidi... Tomēr mēs nonākam atpakaļ pie jūras krasta kur viss sākās kur viss beidzās... Un tagad jautājums vai tas ir sākums vai beigas ?!?! To neviens nekad nesapratīs Tā vienkārši ir un tā ir jābūt. Paskaties debesīs un smaidi. Tevi iepriecina viss, kas tur ir! Mani arī un mani iepriecina tas, ka tu spēj dot man. Tu spēj saprast, tu mēģini. Pat bez mēģināšanas, tu zini, došu es tev, tad kad lūgsi, tad kad redzēšu, ka tev vajag un nekad nesaki NĒ! Ņem, ja tev dod. Neatsakies šīs burvības, ņem to ko gribi un arī to, kas tev ir pa daudz. Aizskalo sāpes! Neļauj viņām atgriezties, pagriez muguru.... Viņas sapratīs, ka nav jēgas un aizies pašas. Nevajag pakļauties viņām, nevajag, bet NĒ, tu tā dari, tev vienalga, tu pakļaujies... Bet kāpēc ?! Kāpēc tev jāpakļaujas?! Tu vari skaisti gulēt pļavā zaļā zālīte un burvīgas puķītēs. Varu būt blakus, ja vēlies, bet atceries, ka nekad tevi nepametīšu novārtā. Atceries, ka tev ir tikai jālūdz, viss grūtāk izteiktie vārdi: mīlestība, lūgums, palīdzība. Tev ir jāpārvar tas viss, iemācies mīlēt, iemācies lūgt, iemācies palīdzēt... Vai tas ir tik grūti ?! Tev ir jāpārvar visas tās domas. Pārvari!!! Neklausies tanī, ko saka citi. Viņi ir tikai daļa tavu sāpju. Viņi pagriezīsies un aizies un pēc kāda laika tu redzēsi, viņus smaidam. Ak, NĒ! mēs esam pļavā un kas notika ar pilsētu, kur bija tik daudz sāpēs sagruvušas ēkas, un līdz ar to cilvēku sirdis, nevar tā vienkārši atstāt ir jāpalīdz kaut vai viņi to nevēlas, dziļi sirdī, visi to vēlas. Viņas ar laiku atvērsies un tad sapratīs, ka labāk ir tā nekā viņi ir dzīvojuši! Viss atdzīvosies. Būs tik daudz skaista, un atkal tur nāk atpakaļ tas ļaunums, cīnīsimies... cīnīsimies par to labo, kas tur ir, bet atceries - turi mīlestību un nelaid vaļā. Tā mums palīdzēs izcīnīt un mēs būsim laimīgi, bet nekad neļauj ļaunumam gūt virsroku...