Ir drēgns...
Man pretī paveras tumša, drūma iela...
Koku ēnas uz apsniguša asfalta nejievieš uzticību, tās dejo, kad vējš iešūpo laternas...
Ikreiz, kad gaisma maina savu spīdēšanas leņķi, ēnas itkā runā ar mani.
Lielas, taču retinātas sniegpārslas krīt manā ceļā, aicinot sekot... Tās mazliet maldina, taču es spītīgi nepievēršu tām uzmanību.
Klusums, dzirdama tikai manu soļu skaņa un laternu čīkstošā melodija. Ar savu dvēseli es mainu skaņu tonalitātes, ar soļiem - ritmu, ar smaidu - noskaņu...Un liekas es varētu 'spēlēt' šo spēli tik ilgi, kamēr rīts neapsegtu kokus ar rīta dūmakaino miglu. Nē, naktī ir savādāk - izjustāk, mazliet tuvāk.
Turklāt no rīta šī iela ir tukša, nav koku ēnas, kas ar mani uzsāktu sarunu, nav šīs aicinošās melodijas. Protams, ir citas, taču cilvēku soļu smagie akordi nav no manu sajūtu nošu lapām...
Turklāt es spēlējot neskatos notīs, melodijas arī nekad nepierakstu...
Es tikai spēlēju...ik nakti, kad atgriežos mājās pēc skrejošās dienas.
Tā ir mana sajūtu iela.
Atnāc...un Tu dzirdēsi kā laternas koķeti runā ar asfaltu, kā manas domas spēlē tām līdz.

/Karī Brante/