pat nezinu kādiem vārdiem lai aprasta to sajūtu, kas visu dienu mani tirda, un neliek man mieru. tāda.. hmm. staigāju pa māju. jau gadu no gada, vienas un tās pašas sienas un lietas. citas mazliet jaunākas, citas pavisam vecas. ikreiz kad piegāju pie virtuves loga, mani pārņēma citādāka sajūta. vienu reizi tā bija tāda, it kā es būtu ceļojusi emociju laikā. tāda kā esmu, tikai laikā pirms 10 gadiem. aizvēru acis, un atcerējos plāno pankūku smaržu, veci rōzā sienas, spoguļus un dārzeņu bildītes pie sienas, pieliekamo skapi ar zaptēm, zaļo skatu pa virtuves logu.. smaids. atveru acis. oranži pelēka māja. mazliet sabojā sajūtu, bet tik un tā iztēlotā atmiņu ilūzija vēl kaut kur sajūtama. nav redzama, bet sajūtama. kaut kur sirsniņā. nākamreiz sajūtas citādas. gandrīz vai kā vajadzētu justies ikdienā. tikai. nē. mazliet citādi. pārāk ļoti ļoti. noraidoši purinot galvu uztaisu kafiju un dodos uz citu istabu. izmisums. iekšējais bērns sāk raudāt un plosīt iekšas. kāpēc!? tāpēc ka pārāk ļoti. pārāk kā pasakā. un tieši tādēļ, ka kā pasakā, nevis paīstam. pēc mirkļa, svešums. tu zini savas sienas, savas lietas. viss savs, un reizē tik svešs un neparasts. tā arī neesmu atradusi īsto sajūtu. brīžiem šķiet, ka es ceļoju laikā. un nu jau vairs nevaru iekrist atpakaļ realitātē. iztēloti, pārspīlēti, vai neticami. toties tāda vārda kā "reāli" neeksistē. vispār, ja tā padomā, par visa un visuma eksistenci, nekas nav īsts, viss ir izdomāts. labais un ļaunais neeksistē. iedomāta forma, smarža, garša, siltums, krāsa. viss. un nu jau galvassāpes. kas reāli nevarētu būt īstas, jo viss taču ir izdomāts. var izdomāt ka sāpju nav, un viņas nebūs. to kāds izdomāja nosaukt par domu spēku, vai pašieetekmi, vai vienalga kā citādi. un es nonāku līdz domām par to, kādēļ kāds ir atzīts par pirmo. pirmo atklājēju, izdomātāju, varuni, ģēniju. noteikti kāds to jau bija izdomājis, tikai viņš bija gudrāks, un to visiem neizstāstija, kā pārējie, slavaskārie. ķertie!? varbūt. tomēr gudrāk būtu bijis noklusēt. nebūtu tik daudz posta. kaut gan. nevienam jau nekā nevar pārmest. mēs visi esam tikai cilvēki, un tas ir cilvēka dabā. agri vai vēlu visiem visu pastāstīt. izlielīties. jā. re kā. ko nu par to. runa bija par nepiederības sajūtu. nē. drīzāk par sajūtas nepiederību laikam, vai laika nepiederību sajūtām. atšķirības nav. atšķirās tikai puse, no kuras uz to raugās, un kas raugās. neprotu izteikties, kad tik daudz domu jaucas pa galvu. kādas gan domas. pat simtdaļu no visām neizdodas notvert, kur nu vēl vārdos ielikt. apbrīnojami. apbrīnojams ir cilvēka prāts un izjūtas. apbrīnojams ir it viss ko redzu apkārt.. šausmas.. ha.. jūtos ielenkta. jo vairāk domāju, jo vairāk atbilžu variantu, jo rodas aiz vien vairāk jautājumu, jo mazāk saprotu..