Masturbācija: neļaujieties mītu varai
Neviena mūsu dzīves joma nav tik bagāta aizspriedumiem un noturīgiem mītiem, kā cilvēciskā seksualitāte. Un izrādās, ka joprojām visvairāk daudzus pieaugušos satrauc jautājums par masturbācijas kaitīgumu. Tiešām, apbrīnojami dzīvotspējīga ir izrādījusies dižā sengara Hipokrata izvirzītā tēze par to, ka ar masturbācijas palīdzību radītā sēklas noplūde var izsaukt smagas mugurkaula saslimšanas.
Mīts par masturbāciju
Masturbācija — lat. "manus" — roka, "stuprare" — apgānīt, aptraipīt. Mūsdienu zinātnieki gan uzskata, ka sākotnēji jēdziena darināšanā varētu būt izmantota sengrieķu sakne — "mezea", kas nozīmē "ģenitālijas" un tālab sākotnējā vārda "masturbācija" nozīme — dzimumorgānu uzbudināšana ar rokām. Ar masturbāciju kā agrāk, tā mūsdienās tiek saprasta dzimumapmierinājuma gūšana, izmantojot tiešu dzimumorgānu fizisku stimulāciju. Taču par masturbāciju nekādi nevar uzskatīt tās fiziskās darbības, kuras veic dzimumattiecībās iesaistīti partneri, ar rokām stimulējot viens otra ģenitālijas. Arī tad, ja kāds no partneriem vai abi ar rokām aizskar savus dzimumorgānus pirms vai pēc tieša dzimumakta, nevar spriest, ka tiek veikta masturbācija, jo darbībām, kurās iesaistīti divi cilvēki, piemīt tāda zināma psihoerotiskā struktūra, kura to ļoti atšķir no vienpersoniskās masturbācijas. Otrs vārds, kuru vēl tagad pieņemts lietot, runājot par pašapmierināšanos,?— "onānisms" ir cēlies, pateicoties klasiskajam sižetam par Onānu, kuru Dievs sodīja ar nāvi par to, ka viņš, aiztiekot savu locekli ar rokām, radīja sēklu, kura nolaistīja zemi. Un atkal mūsdienu pētnieki sliecas uzskatīt, ka drīzāk jau sižets apliecina regulāra pārtrauktā dzimumakta neveselīgumu, nevis masturbācijas kaitīgumu.
Fakti apgāž mītus
Vispopulārākais aizgājušajos laikos radītais mīts par masturbācijas tēmu?— pārāk bieža masturbācija var radīt nopietnas veselības problēmas, sākot no pirkstu nokrišanas un kaulu sāpēm un beidzot ar absolūtu neauglību. Un, ja vēl piedodams, ka masturbējošām darbībām nododas nejēgas bērni un dzimumhormonu plosīti pusaudži, tad pavisam nedrīkst pieļaut, ka masturbē veselīgi nobriedis organisms. Taču jau pagājušā gadsimta progresīvie mediķi, psihologi un seksologi centās ar faktiem pierādīt pretējo, t. i., skaidrot patiesību par masturbācijas normālo un patieso nozīmi. Un fakti ir šādi:
1. Masturbējošas darbības nav ierobežotas ar kādu konkrētu vecuma posmu. Masturbē ne tikai bērni un pusaudži, bet arī pieauguši cilvēki — kā vīrieši, tā sievietes, un visbiežākais masturbāciju skaits mēdz būt vecumā no 24 līdz 50 gadiem. Partnerattiecībās vai laulībā esošiem indivīdiem masturbēt gan iznāk retāk nekā atsevišķi dzīvojošajiem. Cik biežas mēdz būt masturbējošās nodarbes? Ļoti individuāli — sākot no dažām reizēm gadā līdz vienai vai vairāk reizēm dienā. Turklāt nekādi nevar apgalvot, ka biežāk masturbē kaut kādā veidā slimie, emocionāli panīkušie vai psihiski novirzītie.
2. Pārmērīgi biežas masturbēšanas nemēdz būt! Bet vēl pavisam nesen seksuāli izglītojošā literatūra jaunatnei skaidroja, ka vispār jau masturbācija tiešām nav nekas kaitīgs, ja vien masturbējošās nodarbes tiek skaitliski ierobežotas. Dažos izdevumos pat varēja lasīt ieteicamo normu — vienu reizi nedēļā! Faktiski, kā apliecina medicīniskie pētījumi, no tā, cik bieži cilvēks masturbē, absolūti nekādi nav atkarīgi viņa fiziskās veselības rādītāji. Turklāt pati māmuļa daba ir ierīkojusi masturbēšanas pārmērīguma ierobežojumus. Kādus? Pavisam vienkārši — eksistē pārsātināšanās likums. Cilvēkam vairs nevajag to, ko viņš ir dabūjis. Interese par masturbāciju zūd, kad organisms ir saņēmis pietiekami daudz apmierinājuma. Bet to, cik daudz apmierinājuma mums katram noteiktā laikā un vietā vajag, nosaka kā mūsu absolūtā individualitāte, tā apstākļi, kādos eksistējam un kādus paši sev radām. Kas vienam ir par daudz, tas otram var būt par maz vai tieši laikā.
