Bērnu tiesību aizsardzības likums

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi
1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) bārenis — bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem;

2) bez vecāku gādības palicis bērns — bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības;

3) audžuģimene — ģimene vai persona, kas nodrošina aprūpi bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta viņa ģimeniskā vide vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana savā ģimenē, līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts, viņam nodibināta aizbildnība vai bērns ievietots bērnu aprūpes iestādē;

4) atbalsta ģimene — ģimene, kas bērna aprūpē sniedz atbalstu citai ģimenei, pamatojoties uz pašvaldības sociālā dienesta veiktu izvērtējumu par atbalsta nepieciešamību;

5) uzticības persona — persona, kas var sniegt atbalstu bērnam, kuram ir problēmas mācībās vai saskarsmē ar vienaudžiem vai ir nepieciešams cita veida atbalsts;

6) pajumte — dzīvošanai derīgā stāvoklī esoša apkurināma dzīvojamā telpa (mājoklis), kas atbilst būvniecības un sanitāro normu prasībām;

7) ārpusģimenes aprūpe — aprūpe, kas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem tiek nodrošināta pie aizbildņa, audžuģimenē, bērnu aprūpes iestādē;

8) bērnu aprūpes iestāde — iestāde, kurā tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija bāreņiem vai bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī bērniem, kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija vai īpaša aprūpe veselības stāvokļa dēļ;

9) patversme — bērnu aprūpes iestāde, kura īslaicīgi nodrošina bērnu ārpusģimenes aprūpi;

10) seksuāla vardarbība — bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;

11) fiziska vardarbība — bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu;

12) emocionāla vardarbība — bērna pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai);

13) vecāku nolaidība — bērna aprūpes un uzraudzības pienākumu nepildīšana;

14) ielas bērni — bērni, kuriem ir nepietiekama saikne ar ģimeni un kuri lielāko daļu laika pavada uz ielas vai citos bērna attīstībai nepiemērotos apstākļos.
(17.03.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

2.pants. Likuma uzdevums

(1) Šā likuma uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība.

(2) Šis likums regulē arī pamatnosacījumus, saskaņā ar kuriem kontrolējama bērna uzvedība un nosakāma viņa atbildība, tas reglamentē vecāku un citu fizisko un juridisko personu, kā arī valsts un pašvaldību tiesības, pienākumus un atbildību par bērna tiesību nodrošināšanu, nosaka bērna tiesību aizsardzības sistēmu un tās darbības tiesiskos principus.

(3) Bērna tiesību aizsardzība ir valsts politikas sastāvdaļa. Valsts un pašvaldības organizē un kontrolē bērna tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā.
(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)
3.pants. Bērns un bērna tiesību vienlīdzības princips

(1) Bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.
(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

4.pants. Bērna tiesību aizsardzības mērķi

Bērna tiesības tiek aizsargātas, lai sasniegtu šādus mērķus:

1) sabiedrības interesēm atbilstošas vērtību orientācijas veidošanos un nostiprināšanos bērnā;

2) bērna orientāciju uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu;

3) bērna orientāciju uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām;

4) bērna orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu;

5) bērna drošību, kā arī viņa veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību, sevišķu uzmanību tam veltot publisku pasākumu vai bērniem pieejamu publisku izklaides, sporta vai atpūtas vietu apmeklēšanas, bruņotu konfliktu, ugunsgrēku vai citu ārkārtas situāciju (plūdu, vētras, paaugstināta radiācijas līmeņa u.tml.) laikā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 15.11.2006.)

5.pants. Bērna tiesību aizsardzības subjekti

(1) Bērna tiesību aizsardzību valstī nodrošina:

1) bērna vecāki (adoptētāji), audžuģimene un aizbildņi;

2) izglītības, kultūras, veselības aprūpes un bērnu aprūpes iestādes;

3) valsts un pašvaldību institūcijas;

4) sabiedriskās organizācijas un citas fiziskās vai juridiskās personas, kuru darbība saistīta ar atbalsta un palīdzības sniegšanu bērniem;

5) darba devēji.

(2 ) Aizsargājamas arī bērnu organizācijas un ģimene.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)
6.pants. Bērna tiesību aizsardzības princips

(1) Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

(2) Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un juridiskās personas, kā arī tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses.

(3) Bērna tiesību aizsardzība īstenojama, sadarbojoties ar ģimeni, valsts un pašvaldību institūcijām, sabiedriskajām organizācijām un citām fiziskajām un juridiskajām personām.

(4) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā tiek veikti nepieciešamie pasākumi bērna un vecāku atkalapvienošanās nodrošināšanai.

(5) Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez minimāliem iztikas līdzekļiem, pajumtes, aprūpes, aizbildnības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās vai īpašuma tiesības un brīvības, uzskatāmas par amorālām un pretlikumīgām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)
II nodaļa. Bērna pamattiesības
7.pants. Bērna tiesības uz dzīvību un attīstību

Katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību.

8.pants. Bērna tiesības uz individualitāti

(1) Kopš dzimšanas brīža bērnam ir tiesības uz vārdu, uzvārdu un pilsonības iegūšanu. Bērnu reģistrē atbilstoši likumam.

(2) Bērnam ir tiesības uz savas identitātes saglabāšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)
9.pants. Bērna tiesības uz privāto dzīvi, personas neaizskaramību un brīvību

(1) Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, dzīvojamās telpas un korespondences noslēpumu, personas neaizskaramību un brīvību.

(2) Pret bērnu nedrīkst izturēties cietsirdīgi, nedrīkst viņu mocīt un fiziski sodīt, aizskart viņa cieņu un godu.
10.pants. Bērna tiesības uz pilnvērtīgiem dzīves apstākļiem

(1) Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

(2) Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai.

(3) Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

(4) (Izslēgta ar 31.10.2002. likumu.)
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā 22.11.2002.)
11.pants. Bērna tiesības uz izglītību un jaunradi

(1) Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu, pamata un vidējo izglītību, kā arī arodizglītību.

(3) Pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam.

(4) Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu.

(5) Bērnam ir tiesības apgūt kultūras mantojumu un piedalīties tā aizsardzībā, kā arī attīstīt savas jaunrades spējas.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000. Skat. Pārejas noteikumus.)
12.pants. Bērna sociālās tiesības

(1) Bērnam ir tiesības apgūt profesiju un atbilstoši tai izvēlēties darbu. Profesijas apguve tiek nodrošināta izglītības iestādēs, bet bērniem, kuri sasnieguši 15 gadu vecumu un ir reģistrējušies kā bezdarbnieki, — ar valsts nodarbinātības dienesta starpniecību.

(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas veselības aprūpi, ko nosaka valsts programma.

(3) Bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku aprūpi, ir tiesības uz valsts un pašvaldības sociālo palīdzību un sociālajiem pakalpojumiem.

(4) Katram bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam valsts un pašvaldība nodrošina Ministru kabineta noteiktās sociālās garantijas.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

13.pants. Bērna brīvības

(1) Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, šajā nolūkā saņemt un sniegt jebkāda veida informāciju, tiesības tikt uzklausītam, kā arī tiesības uz apziņas un ticības brīvību. Bērna reliģisko piederību nosaka vecāki.

(2) Bērnam ir tiesības uz biedrošanās brīvību tiktāl, ciktāl tas neapdraud viņa veselību un dzīvību.

(3) Bērnam ir tiesības piedalīties pašpārvaldē izglītības, kultūras un sporta jomā. Jebkurās citās jomās, kas skar bērna intereses, bērna viedoklim veltāma pienācīga vērība atbilstoši viņa vecumam un briedumam.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

14.pants. Bērna tiesības uz īpašumu

(1) Bērnam ir tiesības uz īpašumu.

(2) Bērnam ir tiesības atkarībā no viņa vecuma pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus un īstenot citas likumā noteiktās īpašnieka tiesības.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)
15.pants. Bērna tiesības uz aizsardzību no ekspluatācijas

(1) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no ekonomiskas ekspluatācijas, no nodarbināšanas bīstamos vai viņa veselībai, fiziskajai, psihiskajai vai tikumiskajai attīstībai kaitīgos apstākļos, nakts darbā vai tādā darba laikā, kas kavē viņa izglītošanos.

(2) Bērnam ir tiesības būt pasargātam no fiziskas un garīgas ekspluatācijas, no seksuālas ekspluatācijas un pavedināšanas, kā arī no citiem ekspluatācijas veidiem, kas jebkā varētu viņam kaitēt.

16.pants. Bērna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku

Bērnam ir tiesības atbilstoši savam vecumam un fiziskajai un garīgajai attīstībai uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecu pasākumos, kā arī kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu.

17.pants. Bērna tiesības piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā

Bērnam ir tiesības pašam vai ar savu likumīgo pārstāvju starpniecību piedalīties bērna tiesību aizsardzības programmu izstrādāšanā un īstenošanā.
III nodaļa. Bērna tiesību garantijas un tiesību ierobežojumi

18.pants. Bērna tiesību garantijas

Bērna tiesību garantijas noteiktas Satversmē, šajā likumā, citos likumos un normatīvajos aktos, kā arī Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos.
(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

19.pants. Informācija par bērna tiesībām un pienākumiem

(1) Izglītības iestādes, kurās īsteno vispārējās izglītības programmas, nodrošina iespēju katram bērnam apgūt pamatzināšanas par bērna tiesībām un pienākumiem.

(2) Valsts informē sabiedrību par šā likuma un citu bērna tiesību aizsardzības jomā pieņemto likumu un normatīvo aktu noteikumiem, kā arī par starptautisko tiesību principiem šajā jomā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

20.pants. Ar bērna tiesību aizsardzību saistīto lietu izskatīšana

(1) Valsts nodrošina, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, visās valsts un pašvaldību institūcijās izskatītu speciālisti, kuriem ir speciālas zināšanas šajā jomā. Kārtību, kādā apgūstamas speciālas zināšanas bērnu tiesību aizsardzības jomā, un šo zināšanu saturu nosaka Ministru kabinets.

(2) Iesniegumi un sūdzības, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, izskatāmas nekavējoties.

(3) Bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādās ar viņu saistītās iztiesāšanas vai administratīvās procedūrās vai nu tieši, vai ar sava likumīgā pārstāvja vai attiecīgas institūcijas starpniecību.

(4) Lietas, kas saistītas ar bērna tiesību vai interešu nodrošināšanu, arī krimināllietas, kurās tiesājamais ir nepilngadīgs, tiesā izskatāmas ārpus kārtas.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

21.pants. Bērna tiesību ierobežojumi

(1) Bērna paša drošības un aizsardzības interesēs bērna tiesību īstenošanu var pakļaut tādiem ierobežojumiem, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju tikumības un veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

(2) Par šādiem ierobežojumiem bērnam ir jāsaņem paskaidrojumi, tiklīdz viņa tiesības tiek ierobežotas.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)
IV nodaļa. Bērna pienākumi

22.pants. Bērna pienākumi mājās

(1) Bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos.

(2) Bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

23.pants. Bērna pienākumi pret sabiedrību

(1) Bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis. Viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam.

(2) Bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi.

(3) Bērnam atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību.

(4) Bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi.

(5) Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses.

(6) Bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)
V nodaļa. Bērns un ģimene

24.pants. Vecāku pienākumi pret bērnu

(1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

(2) Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes.

(3) Vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji). Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

(4) Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai aizgādības tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.

(5) Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai.

(6) Vecāku pienākums ir neatstāt bērnu līdz septiņu gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, ne jaunāku par 13 gadiem, klātbūtnes.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

25.pants. Vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības

(1) Bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību vecāki var ierobežot atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai:

1) nodrošinātu bērna attīstību un aizsargātu viņa veselību un dzīvību;

2) aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību;

3) aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.

(2) Bērns var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā, ja vecāki, viņaprāt, noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

26.pants. Valsts un pašvaldības palīdzība ģimenei

(1) Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni un sniedz tai palīdzību.

(2) Ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi vai bērns ir hroniski slims, pašvaldība palīdz ģimenei, nodrošinot psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, izraugās bērnam atbalsta ģimeni vai uzticības personu, kura palīdz noregulēt bērna un vecāku savstarpējās attiecības. Atbalsta ģimene vai uzticības persona, pamatojoties uz trīspusēju vienošanos, kas noslēgta starp atbalsta ģimeni vai uzticības personu, pašvaldības sociālo dienestu un ģimeni, kurai nepieciešams atbalsts, sniedz atbalstu bērnam vai ģimenei.

(3) Atkarībā no bērna vecuma pašvaldība palīdz ģimenei, it īpaši trūcīgai ģimenei, bērna audzināšanā un izglītošanā, arodapmācībā, darba un dzīvokļa meklējumos.

(4) Valsts un pašvaldības sniedz atbalstu ģimenes un bērnu izglītības, veselības nostiprināšanas, kultūras un sporta, kā arī atpūtas iestādēm un organizācijām, lai sekmētu bērna fizisko attīstību un radošo darbību, gādā par bērna brīvā laika pavadīšanas iespējām un sniedz citus pakalpojumus, kuri veicina bērna pilnveidošanos un palīdz ģimenei bērna audzināšanā.

(5) Valsts un pašvaldību pienākumus bērna labklājības minimālā līmeņa nodrošināšanā nosaka citi likumi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 31.10.2002. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

27.pants. Bērna šķiršana no ģimenes

(1) Bērnu var šķirt no ģimenes, ja:

1) bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ;

2) bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas;

3) bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.

(2) Šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē. Ģimenes izlikšana no dzīvojamām telpām nedrīkst būt par iemeslu bērna šķiršanai no vecākiem.

(3) Šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, kā arī tiek nodrošināta neatliekama bezmaksas palīdzība slimnīcās un rehabilitācijas iestādēs.

(4) Ja ārpusģimenes aprūpe tiek noteikta sakarā ar šā panta pirmās daļas 1.punktā minētajiem apstākļiem:

1) vienas ģimenes bērni nav šķirami, izņemot īpašus gadījumus, kad tas tiek darīts bērnu interesēs;

2) izvēloties ārpusģimenes aprūpes veidu, vērā ņemams arī bērna viedoklis.

(5) Bāriņtiesa pēc tam, kad pieņemts lēmums par bērna šķiršanu no ģimenes, nekavējoties informē par to pašvaldības sociālo dienestu vai pašvaldības deleģēto personu. Šajos gadījumos pašvaldības sociālais dienests kopā ar citām pašvaldības institūcijām, bērna vecākiem un bērna tiesību aizsardzības iestādēm izstrādā ģimenes atbalsta un palīdzības programmu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

28.pants. Aprūpes vai aizgādības tiesību atņemšana

(1) Aprūpes vai aizgādības tiesības atņem saskaņā ar Civillikumu un Bāriņtiesu likumu.

(2) Šā likuma 27.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajā gadījumā nolēmumu pieņem tiesa. Audzinoša un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus šā likuma 27.panta 2.punktā paredzētajos gadījumos piemēro tiesa.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 08.03.2007. likumu, kas stājas spēkā 10.04.2007.)

29.pants. Bērna ārpusģimenes aprūpe pēc vecāku lūguma

(1) Bāriņtiesa sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu nodrošina bērnam ārpusģimenes aprūpi pēc vecāku lūguma, ja viņi sakarā ar ārstēšanos nespēj bērnu aprūpēt.

(2) Pēc jaundzimuša bērna mātes lūguma, ja viņai nav iztikas līdzekļu vai pajumtes, māte uzņemama bērnu aprūpes iestādē kopā ar bērnu uz laiku, kamēr viņa baro bērnu ar krūti.

(3) Pašvaldības sociālais dienests pēc vecāku lūguma nodrošina ģimenei nepieciešamo sociālo palīdzību vai sociālos pakalpojumus, vai, ja nepieciešams, bērna ārpusģimenes aprūpi bērnu aprūpes iestādē, ja bērna veselības stāvokļa dēļ vecāki nevar viņu aprūpēt.
(17.03.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

29.1 pants. Ārpusģimenes aprūpē esošas mātes tiesības

(1) Ārpusģimenes aprūpē esošai nepilngadīgai mātei ir tiesības palikt kopā ar savu bērnu. Šo iespēju nodrošina aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestāde kopā ar pašvaldību.

(2) Bāriņtiesa nepilngadīgas mātes bērnam, ja nepieciešams, ieceļ atsevišķu aizbildni un uzrauga, lai pieņemtie lēmumi vislabāk atbilst nepilngadīgās mātes un viņas bērna interesēm.
(31.10.2002. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

30.pants. Maksa par bērna ārpusģimenes aprūpi

(1) Vecākiem ir pienākums samaksāt par ārpusģimenes aprūpes pakalpojumiem. Ministru kabinets nosaka ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu samaksas kārtību un apmēru.

(2) Tas apstāklis, ka vecāki nevar samaksāt par bērna ārpusģimenes aprūpi, nevar būt par pamatu ārpusģimenes pakalpojumu nesniegšanai. Maksa par pakalpojumiem šajos gadījumos tiek segta attiecīgi no valsts vai pašvaldības budžeta un pēc tam atgūstama no vecākiem Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(3) Bērna un ģimenes pabalsti ārpusģimenes aprūpes laikā vecākiem netiek izmaksāti.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. un 19.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 15.11.2006.)

31.pants. Adopcija

(1) Lai bērna attīstībai nodrošinātu ģimenisku vidi, tiek atbalstīta adopcija.

(2) Adopcijas tiesiskos pamatus nosaka Civillikums. Adopcijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(3) Likumā paredzētajos gadījumos un kārtībā bērnu var adoptēt uz ārvalsti, ja šai valstij ir saistoša kāda no starptautiskajām konvencijām, kas nosaka bērna tiesību aizsardzību un sadarbību starpvalstu adopcijā, vai ja Latvija ar to ir noslēgusi divpusēju līgumu par tiesisko sadarbību adopcijas jomā.
(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)
VI nodaļa. Ārpusģimenes aprūpe

32.pants. Ārpusģimenes aprūpes mērķis

Ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un labklājībai, atbalstīt bērna centienus būt patstāvīgam.

33.pants. Ārpusģimenes aprūpē ņemta bērna saskarsme ar vecākiem

(1) Bērnam, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes iestādē, ir tiesības satikties ar vecākiem un tuviem radiniekiem, izņemot gadījumus, kad tikšanās:

1) kaitē bērna veselībai, attīstībai un drošībai;

2) rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem.

(2) Ja ir šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi, bāriņtiesa vai cita institūcija, kas pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un tuviem radiniekiem viņa atrašanās vietu vai pieņemt lēmumu par satikšanās aizliegšanu.

(3) Lēmumu par satikšanās aizliegumu ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

(4) Ja vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības, bērnu aprūpes iestādes vadītājs var atļaut bērnam uzturēties pie vecākiem svētku dienās un brīvdienās, ja bāriņtiesa pieņēmusi par to lēmumu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005. un 08.03.2007. likumu, kas stājas spēkā 10.04.2007.)

34.pants. Bērna informēšana par viņa vecākiem

Pēc bērna lūguma aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes iestādes vadītājs, ņemot vērā bērna vecumu un briedumu, paziņo bērnam, kāpēc viņš ir ārpusģimenes aprūpē, kā arī sniedz ziņas par viņa ģimeni un to, cik ilgi viņš atradīsies ārpusģimenes aprūpē.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

35.pants. Aizbildnībā esoša bērna aprūpe

(1) Aizbildņa iecelšanas kārtību un viņa pienākumus pret bērnu nosaka Civillikums, likums Bāriņtiesu likums, kā arī Bāriņtiesas darbības noteikumi.

(2) Pašvaldība sava budžeta līdzekļu ietvaros nodrošina aizbildņu apmācību. Aizbildņa apmācības programmas paraugu apstiprina bērnu un ģimenes lietu ministrs.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 17.03.2005. un 08.03.2007. likumu, kas stājas spēkā 10.04.2007.)

36.pants. Bērna aprūpe audžuģimenē

(1) Bāriņtiesa atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem piešķir audžuģimenes statusu, gādā par attiecīgās ģimenes apmācību un bērna aprūpes līguma slēgšanu ar to.

(2) Pašvaldība palīdz audžuģimenēm bērnu audzināšanā un nodrošina nepieciešamos sociālos pakalpojumus. Audžuģimenei ir tiesības saņemt līdzekļus bērna uzturam. Šo līdzekļu apmērs nedrīkst būt mazāks par apmēru, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179.panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets.

(3) Bērna un audžuģimenes tiesiskās attiecības reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

37.pants. Bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes iestādes

(1) (Izslēgta ar 17.03.2005. likumu.)

(2) Bērnu aprūpes iestādes nolikumu apstiprina tās dibinātājs.

(3) Bērnu aprūpes iestādē bāreni un bez vecāku gādības palikušu bērnu ievieto ar bāriņtiesas lēmumu, bet šā likuma 29.panta trešajā daļā minētajā gadījumā — normatīvajos aktos noteiktajā sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtībā.

(4) Bērnu aprūpes iestādē bērnu ņem īslaicīgā aprūpē (līdz trim mēnešiem) pēc bāriņtiesas priekšsēdētāja vienpersoniska lēmuma, pēc policijas rīkojuma vai pašvaldības sociālā dienesta atzinuma. Ja bērnu aprūpes iestādē bērnu ņem īslaicīgā aprūpē pēc policijas rīkojuma, iestādes vadītājs ne vēlāk kā nākamajā darbdienā informē par to vecāku dzīvesvietas bāriņtiesu un pašvaldības sociālo dienestu.

(5) Bērnu aprūpes iestāde nedrīkst atteikties pieņemt bērnu īslaicīgā aprūpē, ja pēc palīdzības vēršas viņš pats vai viņa uzņemšanu prasa persona, kas konstatējusi, ka bērns palicis bez aprūpes. Par bērna uzņemšanu bērnu aprūpes iestādē tās vadītājs ne vēlāk kā nākamajā darbdienā informē vecāku dzīvesvietas bāriņtiesu un pašvaldības sociālo dienestu.

(6) (Izslēgta ar 17.03.2005. likumu.)

(7) Bērnu aprūpes iestādēs jābūt bērna attīstībai nepieciešamām telpām un to aprīkojumam, kvalificētam medicīnas un citam personālam. Prasības bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes iestādēm, kā arī medicīniski sanitārās un higiēnas prasības nosaka Ministru kabinets.

(8) Bērnu aprūpes iestāde var izveidot atsevišķas dzīvokļa tipa telpas bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kas sasnieguši 15 gadu vecumu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

38.pants. Sociālās korekcijas izglītības un profilakses iestādes

(1) Sociālās korekcijas izglītības iestādes ir iestādes, kurās tiek ievietoti bērni ar sociālās uzvedības novirzēm un kurās, ja nepieciešams, tiek piemēroti ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļi. Bērns ievietojams sociālās korekcijas izglītības iestādē, ja viņa uzvedības sociālā korekcija, viņam uzturoties dzīvesvietā, bijusi nesekmīga vai arī viņš izdarījis noziedzīgu nodarījumu pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Šajā pantā minētajās iestādēs bērnu var ievietot ar tiesas nolēmumu atbilstoši atsevišķā likumā noteiktajai kārtībai.

(3) Profilakses iestādē policija īslaicīgi (ne ilgāk kā uz piecām dienām) ievieto bērnu šā likuma 60.pantā noteiktajos gadījumos.
(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

39.pants. Bērna statuss ārpusģimenes aprūpē

(1) Bērnu, kurš ņemts ārpusģimenes aprūpē, nedrīkst pazemot, uzsvērt viņa neaizsargātību vai atkarību vai citādā veidā aizskart viņa cieņu un godu.

(2) Ārpusģimenes aprūpes laikā jāveido bērna uzvedības, personīgās higiēnas un kulturālas saskarsmes prasme, jārada apstākļi vispārējās izglītības iegūšanai un aroda apgūšanai.

(3) Bērnu aprūpes iestāde informē bērnu par viņa tiesībām un pienākumiem ārpusģimenes aprūpē.

(4) Bērnam, kurš ievietots bērnu aprūpes iestādē, jāievēro iestādes iekšējās kārtības noteikumi, saudzīgi jāizturas pret iestādes inventāru un materiālajām vērtībām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

40.pants. Sankcijas un ierobežojumi

(1) Ja bērnu aprūpes iestādes vadītājam, sociālās korekcijas izglītības iestādes vadītājam, aizbildnim vai audžuģimenei ir pamatotas aizdomas, ka bērnam ir alkohols, narkotiskās, psihotropās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, kā arī priekšmeti un vielas, kas var apdraudēt paša bērna vai citu personu dzīvību vai veselību, bērnu drīkst pārmeklēt.

(2) Ja ir pamatotas aizdomas, ka bērnam adresētajā korespondencē vai citā sūtījumā ir alkohols, narkotiskās, psihotropās vai toksiskās vielas vai to lietošanai nepieciešamās ierīces, pornogrāfiski materiāli vai kaut kas cits, kas bērnam var būt kaitīgs vai bīstams, aprūpes iestādes vadītājs, aizbildnis vai audžuģimene drīkst pārbaudīt bērnam adresēto korespondenci vai sūtījumu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

41.pants. Īpaši ierobežojumi

(1) Bērnam uz noteiktu laiku var aizliegt atstāt māju vai arī ierobežot viņa pārvietošanās brīvību, ja tas nepieciešams bērna aprūpei vai atbilst viņa labklājības interesēm gadījumos, kad:

1) bērnam ārpusģimenes aprūpe noteikta tādēļ, ka viņš nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās, psihotropās vai toksiskās vielas, ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, vai citas līdzīgas uzvedības dēļ;

2) ir īpaši apstākļi, lai uzskatītu šādu ierobežojumu par nepieciešamu.

(2) Bērnu var izolēt no citiem bērniem mājā, ja viņš apdraud savu vai citu cilvēku dzīvību vai veselību vai arī šāda izolēšana ir nepieciešama sakarā ar viņa aprūpi.

(3) Izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 24 stundas, un turpināt bērna izolēšanu no pārējiem drīkst tikai īpašos gadījumos. Kopējais izolācijas ilgums nedrīkst pārsniegt 48 stundas.

(4) Izolācijas laikā nodrošināma bērna uzraudzība.

(5) Bērna izolācijas apstākļus un tās piemērošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

42.pants. Ārpusģimenes aprūpes izbeigšana

(1) Ārpusģimenes aprūpi izbeidz, kad bērna vecāku ģimenē tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi bērna attīstībai vai arī viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Ilgāka bērna atstāšana aprūpes iestādē pieļaujama līdz mācību gada beigām, ja bērns turpina mācības.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos sešus mēnešus pirms iestādes atstāšanas tās vadītājs bērnam rakstveidā sniedz informāciju par likumā noteiktajām garantijām, arī par tiesībām saņemt dzīvojamo platību.

(3) Nolēmumu par aprūpes vai aizgādības tiesību atjaunošanu pieņem tiesa vai bāriņtiesa likumā noteiktajā kārtībā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

43.pants. Palīdzības sniegšana bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes izbeigšanas

(1) Izbeidzoties aizbildnībai, beidzoties bērna aprūpei audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē, pašvaldība pēc bērna pastāvīgās dzīvesvietas atbilstoši likumam "Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā" nodrošina bāreni vai bērnu, kurš bija atstāts bez vecāku gādības, ar dzīvojamo platību un saskaņā ar Ministru kabineta noteiktajām sociālajām garantijām sniedz citu palīdzību arī pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Ja bērns turpina mācīties, šā panta pirmajā daļā minētās un neizmantotās garantijas tiek saglabātas visu mācību laiku, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

44.pants. Darbs ar vecākiem bērna ārpusģimenes aprūpes laikā

(1) Bērna ārpusģimenes aprūpes laikā pašvaldība sniedz izglītojošu, sociālu un citu palīdzību bērna vecākiem, lai radītu apstākļus bērna aprūpes atjaunošanai ģimenē.

(2) Audžuģimene, aizbildnis un bērnu aprūpes iestāde informē vecākus par bērna attīstību un veicina ģimenes saišu atjaunošanos.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 19.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 15.11.2006.)

45.pants. Citā ģimenē ievietota bērna aprūpes uzraudzība

(1) Par bērna ievietošanu citā ģimenē uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, vecāki vai aizbildnis nekavējoties paziņo šīs ģimenes dzīvesvietas bāriņtiesai.

(2) Saņēmusi minēto informāciju, bāriņtiesa izvērtē, vai šajā ģimenē bērns tiks pietiekami labi aprūpēts un vai persona, kura ir atbildīga par aprūpi, ir spējīga bērnu aprūpēt, un vai šāda ievietošana atbilst bērna interesēm. Pēc ģimenes izvērtēšanas bāriņtiesa par to rakstveidā informē pašvaldības sociālo dienestu.

(3) Ja tiek atzīts, ka bērns šajā ģimenē netiek pienācīgi aprūpēts, bāriņtiesa sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu nodrošina bērna atgriešanos vecāku aprūpē. Ja bērna atgriešanās pie vecākiem nav iespējama, vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa sadarbībā ar pašvaldības sociālo dienestu lemj par bērna turpmāko ārpusģimenes aprūpi.

(4) Bērnu aprūpes iestāde var atļaut bērnam iknedēļas brīvdienās un svētku dienās ciemoties un uzturēties svešā ģimenē, ja iestādes administrācija iepriekš ir apsekojusi apstākļus šajā ģimenē un nākusi pie atzinuma, ka uzturēšanās tajā nekaitē bērnam, kā arī rakstveidā par to informējusi bāriņtiesu.

(5) Ievietot bērnu ģimenē uz laiku, kas pārsniedz šā panta ceturtajā daļā minēto, bērnu aprūpes iestāde var, ja iepriekš ir apsekoti šīs ģimenes materiālie un sadzīves apstākļi un bāriņtiesa ir atzinusi par iespējamu ievietot bērnu šajā ģimenē. Bērna ēdināšanas izdevumus sedz bērnu aprūpes iestāde, vienojoties ar ģimeni.

(6) Ievietot ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu uz laiku ģimenē vai bērnu iestādē ārvalstī var ar bāriņtiesas piekrišanu, ja iepriekš šī ievietošana ir saskaņota ar attiecīgās valsts bērnu tiesību aizsardzības iestādi, ievērojot šajā valstī noteikto kārtību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)
VII nodaļa. Bērns un viņa dzīves vide

46.pants. Bērna tiesības uz tīru dzīves vidi

(1) Visām personām un institūcijām ir pienākums izvairīties no kaitējuma nodarīšanas apkārtējai videi, lai nepārkāptu bērna tiesības uz pilnvērtīgu dzīvi, veselību un attīstību.

(2) Valsts atbilstoši likumam "Par vides aizsardzību" nodrošina uzraudzību pār to kaitīgo faktoru un slimību izraisītāju novēršanu, kuri var negatīvi ietekmēt bērna veselību.

(3) Valsts pienākums ir sniegt attiecīgu informāciju par vides faktisko stāvokli gan visā valstī, gan arī konkrētā tās teritorijā.

47.pants. Pamatnoteikumi bērna aizsardzībai no negatīvās sociālās vides ietekmes

(1) Valsts institūciju un pašvaldību, fizisko un juridisko personu pienākums ir aizsargāt bērnu no negatīvās sociālās vides ietekmes.

(2) Lai mazinātu negatīvas sociālās vides ietekmi, valsts sociālās politikas uzdevums ir veidot labvēlīgu kultūrvidi un popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.

(3) Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija nacionālā pasūtījuma ietvaros ik gadu veido veselīgu dzīvesveidu popularizējošas programmas.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

48.pants. Bērna aizsardzība no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes

(1) Bērns nedrīkst smēķēt un lietot alkoholiskos dzērienus. Bērns ir aizsargājams no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes.

(2) Bērnā ir jārada negatīva attieksme pret smēķēšanu un alkoholisko dzērienu lietošanu. Bērnam nav atļauts strādāt darbus, kuri saistīti ar alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, kā arī tirdzniecību vai reklāmu.

(3) Saskaņā ar Alkoholisko dzērienu aprites likumu un likumu “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu” bērnam nedrīkst pārdot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus.

(4) Par bērna iesaistīšanu alkoholisko dzērienu lietošanā vai smēķēšanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības. Par bērna iesaistīšanu alkoholisko dzērienu lietošanā vai smēķēšanā uzskatāma arī alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu nodošana bērna rīcībā.

(5) Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 31.10.2002. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

49.pants. Bērna aizsardzība no narkotisko, psihotropo, toksisko un citu apreibinošu vielu lietošanas

(1) Bērns nedrīkst lietot narkotiskās, psihotropās, toksiskās un citas apreibinošas vielas. Bērns ir aizsargājams no narkotisko, psihotropo, toksisko un citu tādu apreibinošu vielu lietošanas, kurām ir negatīva ietekme uz organismu, no šādu vielu izgatavošanas, tirdzniecības un jebkāda veida izplatīšanas.

(2) Par narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu nodošanu bērna rīcībā vai tādu apstākļu radīšanu, ka šīs vielas kļuvušas bērnam brīvi pieejamas, par bērna pamudināšanu lietot narkotiskās, psihotropās, toksiskās vai citas apreibinošas vielas, bērna iesaistīšanu šādu vielu lietošanā vai izplatīšanā vainīgās personas saucamas pie kriminālatbildības.

(3) Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 31.10.2002. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

50.pants. Bērns un spēles, filmas, plašsaziņas līdzekļi

(1) Aizliegts bērnam demonstrēt, pārdot, dāvināt, izīrēt un propagandēt rotaļlietas un videoierakstus, datorspēles, laikrakstus, žurnālus un cita veida publikācijas, kurās propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija, kas rada draudus bērna garīgajai attīstībai.

(2) Bērnam nedrīkst būt pieejami materiāli, kuros propagandēta cietsirdīga uzvedība, vardarbība, erotika, pornogrāfija un kuri rada draudus bērna garīgajai attīstībai, neatkarīgi no to izpausmes veida, pārraidīšanas ierīces un atrašanās vietas.

(3) Lai aizsargātu bērna tiesības, ierobežojumus radio un televīzijas programmās nosaka Radio un televīzijas likums.

(4) Bērnam aizliegts atrasties vietās, kur izgatavo vai demonstrē erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālus.

(5) Bērnu aizliegts iesaistīt erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu izgatavošanā, izplatīšanā un demonstrēšanā.

(6) Erotiska un pornogrāfiska rakstura materiālu ievešanas, izgatavošanas, iegādāšanās, lejupielādes, izplatīšanas, uzglabāšanas, publiskas demonstrēšanas un reklāmas ierobežojumus, kā arī izplatīšanas ierobežojumus attiecībā uz informāciju par šādiem materiāliem nosaka Ministru kabinets.

(7) Bērnam, kurš nav sasniedzis 16 gadu vecumu, aizliegts mācību laikā bez izglītības iestādes administrācijas rakstveida atļaujas un nakts laikā atrasties interneta zālēs, datorsalonos, interneta kafejnīcās un citās tamlīdzīgās vietās, kur par maksu sniedz interneta un datorspēļu pakalpojumus. Konkrēto laiku nosaka pašvaldības.

(8) Saskaņā ar likumu “Par izlozēm un azartspēlēm” bērnam nedrīkst būt pieejamas spēļu zāles un bērns nedrīkst piedalīties azartspēlēs.

(9) Datorspēļu izplatīšanas noteikumus nosaka Ministru kabinets.

(10) Par šajā pantā minēto aizliegumu un ierobežojumu pārkāpšanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
(17.03.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 19.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 15.11.2006.)

50.1 pants. Ierobežojumi bērna iesaistīšanai pasākumos

Bērnu aizliegts iesaistīt pasākumos (konkursos, modeļu aģentūru darbā u.tml.), kuros tiek vērtēts viņa ārējais izskats.
(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

50.2 pants. Bērna drošība publiskos pasākumos vai publisku vietu apmeklēšanas laikā

(1) Publiskos pasākumos, kuros piedalās bērni, vai bērniem pieejamās publiskās izklaides, sporta vai atpūtas vietās nodrošināma bērna drošība.

(2) Ministru kabinets nosaka bērna drošības prasības, kuras jāievēro publiskās izklaides, sporta vai atpūtas vietās.

(3) Par bērna drošību publiskos pasākumos ir atbildīgas šā likuma 72.pantā minētās personas.
(19.10.2006. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 15.11.2006.)

51.pants. Bērna aizsardzība no prettiesiskām darbībām

(1) Par vardarbību pret bērnu, par bērna pamudināšanu vai piespiešanu piedalīties seksuālās darbībās, par bērna izmantošanu vai iesaistīšanu prostitūcijā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(2) Bērnam, kurš ir noziedzīga nodarījuma, ekspluatācijas, seksuālas izmantošanas, vardarbības vai jebkādas citas nelikumīgas, cietsirdīgas vai cieņu aizskarošas darbības upuris, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā bez maksas sniedzama nepieciešamā palīdzība, lai viņš atgūtu fizisko un psihisko veselību un integrētos sabiedrībā. Šādai ārstēšanai un reintegrēšanai jānotiek bērna veselībai, pašcieņai un godam labvēlīgā vidē, rūpīgi sargājot bērna intīmo noslēpumu.

(3) Katrai personai ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei par vardarbību vai citu pret bērnu vērstu noziedzīgu nodarījumu. Par neziņošanu vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

52.pants. Bērns — vardarbības vai citas prettiesiskas darbības upuris

(1) Vardarbības rezultātā cietušo bērnu ārstēšanai un rehabilitācijai izveidojamas īpašas iestādes vai nodaļas vispārējās ārstniecības iestādēs un valsts budžetā atvēlami speciāli līdzekļi. Izdevumus par bērna ārstēšanu un rehabilitāciju sedz valsts un pēc tam regresa kārtībā piedzen no vainīgajām personām.

(2) Bērnam, kurš saslimis ar kādu no seksuāli transmisīvajām slimībām, piemērojama speciāla ārstēšana. Bērna saslimšanā vainīgie pieaugušie saucami pie likumā noteiktās atbildības, un no viņiem piedzenami bērna ārstēšanas izdevumi.

(3) Bērnu, kurš kļuvis par vardarbības (prettiesisku darbību) upuri, aizliegts:

1) atstāt vienatnē, izņemot gadījumus, kad bērns pats to vēlas un šo izvēli par pareizu atzīst psihologs, kurš speciāli sagatavots darbam ar vardarbībā cietušiem bērniem;

2) atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes;

3) konfrontēt ar iespējamo vardarbības (prettiesiskas darbības) izdarītāju, kamēr bērns nav pietiekami psiholoģiski sagatavots šādai konfrontācijai;

4) pakļaut jebkādu piespiedu līdzekļu pielietošanai informācijas iegūšanas vai citā nolūkā.

(4) Bērnam, kurš cietis no vardarbības (prettiesiskām darbībām) savā ģimenē vai kuram pastāv reāli vardarbības draudi, nekavējoties nodrošināma ārpusģimenes aprūpe, ja vainīgās personas nav iespējams izolēt no bērna.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)
VIII nodaļa. Bērns ar īpašām vajadzībām

53.pants. Bērna ar īpašām vajadzībām jēdziens

Bērns ar īpašām vajadzībām ir bērns, kuram sakarā ar slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisītiem orgānu sistēmas funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība neatkarīgi no tā, vai likumā paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

54.pants. Tiesības bērnam ar īpašām vajadzībām dzīvot pilnvērtīgu dzīvi

Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas tiesības uz aktīvu dzīvi, tiesības attīstīties un iegūt vispārējo un profesionālo izglītību atbilstoši savām fiziskajām un garīgajām spējām un vēlmēm, kā arī tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē kā jebkuram citam bērnam.

55.pants. Īpaša aprūpe bērnam ar īpašām vajadzībām

(1) Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tiesības uz vecāku īpašu aprūpi.

(2) Valsts un pašvaldība palīdz bērnam ar īpašām vajadzībām iekļauties sabiedrībā un nodrošina viņam izglītību, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus atbilstoši normatīvajiem aktiem.

(3) Bērns ar īpašām vajadzībām, kura aprūpi ģimene nevar nodrošināt, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ņemams pilnā valsts vai pašvaldības aprūpē.

(4) Nododot adoptēšanai bērnu ar īpašām vajadzībām, adoptētāji informējami par bērna veselības stāvokli, attīstības īpatnībām un to sekām, kā arī par bērna aprūpes īpatnībām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

56.pants. Pedagoģisko un sociālās sfēras darbinieku sagatavošana darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām

Pedagoģiskie un sociālās sfēras darbinieki īpaši jāapmāca darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām. Šim nolūkam Izglītības un zinātnes ministrija un Labklājības ministrija izstrādā speciālas apmācību programmas.
IX nodaļa. Bērna atbildība par likumpārkāpumiem un to profilakse

57.pants. Bērna atbildība par likumpārkāpumiem

(1) Saskaņā ar likumu pie administratīvās atbildības var saukt bērnu (turpmāk arī — nepilngadīgo), kurš administratīvo pārkāpumu izdarījis pēc 14 gadu vecuma sasniegšanas, bet pie kriminālatbildības — nepilngadīgo, kurš noziedzīgu nodarījumu izdarījis pēc 14 gadu vecuma sasniegšanas.

(2) Bērna tiesību garantijas laikā, kad viņš ir aizturēts par administratīvo pārkāpumu vai noziedzīgu nodarījumu, apcietināts, arestēts vai atrodas brīvības atņemšanas vietā, nosaka likumi, kas paredz administratīvo atbildību un reglamentē kriminālprocesu vai soda izciešanu. Katram bērnam ir tiesības vērsties ar iesniegumu bērna tiesību aizsardzības institūcijās. Šī sarakste nav cenzējama. Iestādes vadītājs nodrošina, lai iesniegums nekavējoties tiktu nosūtīts adresātam.

(3) Par bērnu iesaistīšanu noziegumā vai citās prettiesiskās darbībās vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

58.pants. Likumpārkāpumu profilakses darba organizācija

(1) Likumpārkāpumu profilakses darbu ar bērniem veic pašvaldība sadarbībā ar bērnu vecākiem, izglītības iestādēm, valsts policiju, sabiedriskajām organizācijām un citām iestādēm.

(2) Pašvaldība profilakses lietu iekārto un uzvedības sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu izstrādā katram bērnam, kurš:

1) izdarījis noziedzīgu nodarījumu un pirmstiesas izmeklēšanas laikā nav apcietināts;

2) atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet sods nav saistīts ar brīvības atņemšanu;

3) atbrīvots no kriminālatbildības;

4) atbrīvots no ieslodzījuma vai soda izciešanas vietas;

5) izdarījis Krimināllikumā paredzētās prettiesiskās darbības pirms 14 gadu vecuma sasniegšanas;

6) vairāk nekā divas reizes izdarījis Administratīvo pārkāpumu kodeksā paredzētās prettiesiskās darbības;

7) ubago, klaiņo vai veic citas darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības.

(3) Valsts policija var ņemt profilaktiskajā uzskaitē bērnus, kuri norādīti šā panta otrās daļas 1.—6.punktā, kā arī citus bērnus, kuriem pašvaldībā iekārtota profilakses lieta, ja izstrādātā sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programma paredz policijas līdzdalību konkrētajā lietā.
(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

59.pants. Bērna nogādāšana policijas iestādē

(1) Policijas iestādē nogādā bērnu, kurš:

1) izdarījis darbības, par kurām paredzēta kriminālatbildība;

2) izdarījis administratīvu pārkāpumu, ja citādi nav iespējams noskaidrot bērna identitāti un sastādīt administratīvā pārkāpuma protokolu;

3) atrodas sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī;

4) ubago;

5) nav sasniedzis 16 gadu vecumu un atrodas sabiedriskā vietā bez vecāku vai viņu aizstājēju uzraudzības nakts laikā. Konkrēto laiku nosaka pašvaldības;

6) apmaldījies vai pamests, vai arī atrodas tādos apstākļos, kas bīstami bērnam vai var kaitēt viņa attīstībai;

7) patvaļīgi aizgājis no ģimenes, aizbildņa, audžuģimenes vai bērnu aprūpes iestādes.

(2) Šā panta pirmās daļas 3.—7.punktā paredzētajos gadījumos bērna nogādāšana policijā pieļaujama, ja nav iespējams viņam sniegt palīdzību citādā veidā. Gadījumos, kad policija konstatē bērna klaiņošanu, ubagošanu, apreibināšanos ar narkotiskajām, toksiskajām vielām vai alkoholiskajiem dzērieniem, nelabvēlīgu vidi ģimenē, kā arī citus apstākļus, kas var kaitēt bērnam, tā informē attiecīgo bāriņtiesu.

(3) Policijā nogādāto bērnu nedrīkst turēt kopā ar pilngadīgiem likumpārkāpējiem, un bērnam nodrošināma pastāvīga pieaugušo uzraudzība. Bērnu nedrīkst pakļaut nekādai fiziskai vai psihiskai iespaidošanai, nedrīkst piespiest liecināt pret sevi un atzīt vainu.

(4) Paskaidrojumus no bērna, kuram ir garīgās attīstības traucējumi, var prasīt, piedaloties personai, kurai ir speciālas zināšanas darbam ar bērniem, kam ir garīgās attīstības traucējumi.

(5) Ja policijā ir nogādāts bērns ar īpašām vajadzībām, nodrošināmi apstākļi bērna speciālo vajadzību apmierināšanai.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005. un 08.03.2007. likumu, kas stājas spēkā 10.04.2007.)

60.pants. Pasākumi, kas veicami, ja bērnam nepieciešama palīdzība

(1) Ja bērns nogādāts policijas iestādē šā likuma 59.panta pirmajā daļā minēto apstākļu dēļ, viņu var tur turēt līdz nodošanai vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes iestādes pārstāvim.

(2) Ja triju stundu laikā nav iespējams noskaidrot bērna personību un nodot bērnu vecākiem, viņu aizstājējiem vai bērnu aprūpes iestādei, kuru viņš pametis, policija:

1) šā likuma 59.panta pirmās daļas 1.punktā minētajā gadījumā, ja bērnam kā drošības līdzekli nepiemēro apcietinājumu, un šā likuma 59.panta pirmās daļas 2., 3., 4. un 5.punktā minētajos gadījumos bērnu ievieto profilakses iestādē un ne vēlāk kā nākamajā darbdienā paziņo par to bāriņtiesai un pašvaldības sociālajam dienestam;

2) šā likuma 59.panta pirmās daļas 6. un 7.punktā minētajos gadījumos bērnu ievieto kādā no bērnu aprūpes iestādēm vai audžuģimenēm un ne vēlāk kā nākamajā darbdienā paziņo par to bāriņtiesai un pašvaldības sociālajam dienestam.

(3) Ja policijā nogādāts bērns, kurš ir alkoholisko dzērienu, narkotisko vai toksisko vielu vai citu apreibinošu vielu iespaidā, vai arī ir aizdomas, ka bērns tiek seksuāli izmantots, kļuvis par prettiesiskas darbības upuri vai ir pamudināts uz ubagošanu, policija noskaidro apreibinošo vielu iegūšanas un lietošanas apstākļus, kā arī personas, kuras pamudinājušas bērnu uz viņam kaitīgām darbībām vai veikušas pret viņu prettiesisku darbību.

(4) Ja policijā nogādātajam bērnam nepieciešama medicīniskā palīdzība, policija organizē bērna nogādāšanu ārstniecības iestādē un pārliecinās, ka bērns tajā tiek uzņemts vai viņam tiek sniegta ambulatorā ārstnieciskā palīdzība.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)
X nodaļa. Bērna tiesību aizsardzības organizācija

61.pants. Ministru kabineta kompetence bērna tiesību aizsardzības jomā

Ministru kabinets:

1) izstrādā bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgus likumprojektus un izdod nepieciešamos noteikumus;

2) apstiprina ilgtermiņa valsts politikas projektus bērna tiesību aizsardzības jomā;

3) izveido bērna tiesību aizsardzības komisiju, piesaistot arī sabiedriskās bērna tiesību aizsardzības organizācijas un pašvaldības vai to sabiedrisko organizāciju pārstāvjus;

4) apstiprina valsts programmu sociālo pedagogu un sociālo darbinieku sagatavošanā;

5) apstiprina programmu bērnu noziedzības novēršanai un bērna aizsardzībai pret noziegumu;

6) nosaka kārtību, kādā Latvijas centrālā iestāde atbilstoši 1980.gada 25.oktobra Hāgas konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem veic tajā minētās darbības un sadarbojas ar citām valsts un pašvaldības iestādēm.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000., 15.05.2003., 17.03.2005. un 19.10.2006. likumu, kas stājas spēkā 15.11.2006.)

62.pants. Labklājības ministrijas kompetence

Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērna un ģimenes sociālās drošības jomā, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes, sociālās un profesionālās rehabilitācijas jomā, pusaudžu nodarbinātības jomā, kā arī koordinē šo projektu izpildi un atbild par to;

2) organizē un koordinē sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību atbilstoši valsts programmām un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam;

3) nodrošina valsts pasūtījumu sociālo darbinieku sagatavošanai par valsts budžeta līdzekļiem.
(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

62.1 pants. Veselības ministrijas kompetence

Veselības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu veselības aprūpes jomā, tajā skaitā medicīniskās rehabilitācijas jomā;

2) organizē un koordinē bērnu veselības aprūpi atbilstoši valsts programmai, likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.
(15.05.2003. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

63.pants. Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence

(1) Izglītības un zinātnes ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu izglītības un sporta jomā un organizē apstiprināto projektu izpildi;

2) nodrošina izglītības pieejamību un kvalitāti;

3) sadarbībā ar Bērnu un ģimenes lietu ministriju izstrādā izglītošanas programmas bērna tiesību aizsardzības jomā;

4) nodrošina veselības mācības satura obligātu iekļaušanu vispārējās izglītības programmās;

5) nosaka izglītības darbiniekiem izvirzāmās kvalifikācijas prasības un kritērijus, veicina izglītības darbinieku kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanu;

6) kopā ar Labklājības ministriju un Veselības ministriju izstrādā valsts programmu sociālo darbinieku, sociālo pedagogu un skolotāju sagatavošanai darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem nepieciešama uzvedības sociālā un pedagoģiskā korekcija, kā arī ar šo bērnu ģimenēm un koordinē valsts programmas īstenošanu;

7) (izslēgts ar 15.05.2003. likumu).

(2) (Izslēgta ar 15.05.2003. likumu.)
(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.05.2003., 20.05.2004. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

64.pants. Iekšlietu ministrijas kompetence

Iekšlietu ministrija:

1) sadarbībā ar Bērnu un ģimenes lietu ministriju un citām atbildīgajām institūcijām nodrošina, lai tiek izstrādāts programmas projekts triju gadu periodam bērnu noziedzības novēršanai un bērna aizsardzībai pret noziegumu, un koordinē šīs programmas īstenošanu;

2) sadarbībā ar citām institūcijām veic pasākumus cīņai pret bērnu nelikumīgu pārvietošanu pāri valsts robežai un bērnu neatgriešanos no ārvalstīm;

3) nodrošina policijas darbiniekiem speciālu apmācību darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un nepilngadīgajiem noziedzīga nodarījuma upuriem un viņu ģimenēm.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. un 17.03.2005. likumu, kas stājas spēkā 15.04.2005.)

64.1 pants. Tieslietu ministrijas kompetence

(1) Tieslietu ministrija organizē tiesnešu apmācību bērna tiesību jautājumos.

(2) Tieslietu ministrija nodrošina tādu tiesu darba organizāciju, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību un interešu aizsardzību, tiktu izskatītas ārpus kārtas.

(3) (Izslēgta ar 15.05.2003. likumu.)
(09.03.2000. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.11.2001. un 15.05.2003. likumu, kas stājas spēkā 17.06.2003.)

64.2 pants. Kultūras ministrijas kompetence

Kultūras ministrija izstrādā valsts programmu bērnu kultūras un kultūrizglītības jomā un atbild par tās īstenošanu.
(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

64.3 pants. Ģenerālprokuratūras kompetence

Ģenerālprokuratūra organizē prokuroru apmācību bērna tiesību jautājumos un nodrošina bērna tiesību ievērošanu pirmstiesas izmeklēšanas procesā.
(09.03.2000. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 11.04.2000.)

65.pants. Bērnu un ģimenes lietu ministra un Bērnu un ģimenes lietu ministrijas kompetence

(1) Bērnu un ģimenes lietu ministrs:

1) apstiprina ikgadējo valsts programmu bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai un jaunatnes politikas valsts programmu;

2) koordinē valsts un pašvaldību institūciju sadarbību to kompetencē esošajos bērna tiesību aizsardzības un ģimenes tiesību jautājumos;

3) nodrošina bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitātes novērtēšanu, analīzi un priekšlikumu sagatavošanu par nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos;

4) nodrošina ikgadējā pārskata sagatavošanu par bērnu stāvokli valstī un iesniedz to Saeimai un Ministru kabinetam;

5) atbild par valdības apstiprināto programmu īstenošanu;

6) bez īpaša pilnvarojuma ved sarunas par starptautisku līgumu noslēgšanu un saskaņo to tekstu;

7) vada Ministru kabineta izveidotās Bērna tiesību aizsardzības komisijas darbu.

(2) Bērnu un ģimenes lietu ministrija:

1) sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju, Iekšlietu ministriju, Tieslietu ministriju, Kultūras ministriju, Labklājības ministriju un Veselības ministriju, citām valsts un pašvaldību institūcijām un nevalstiskajām organizācijām izstrādā ilgtermiņa valsts politikas projektus bērna tiesību aizsardzības jomā;

2) piedalās sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības politikas projekta izstrādāšanā bērna un ģimenes tiesību jomā;

3) piedalās bāreņu un bez vecāku gādības palikušu bērnu alternatīvās aprūpes politikas projekta izstrādāšanā;

4) organizē un koordinē normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību bērna tiesību aizsardzības jomā un izstrādā priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību;

5) metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu bērna tiesību aizsardzības jomā;

6) pārrauga un metodiski vada bāriņtiesu darbu (izņemot funkcijas, kas noteiktas Bāriņtiesu likuma VII un VIII nodaļā);

7) sniedz metodisku palīdzību bērna tiesību aizsardzības speciālistiem pašvaldībās;

8) sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai;

9) informē sabiedrību par bērna tiesību aizsardzības jomā pieņemto likumu un normatīvo aktu noteikumiem, kā arī par starptautisko tiesību principiem šajā jomā.
(17.03.2005. likuma redakcijā ar grozījumie