Par IZMISUMU...
Cilvēka dzīvē cerības un izmisums atšķiras kā diena un nakts. Cerība pastiprina mūsu vitalitāti, kamēr izmisums noņem mūsu dzīves enerģiju, pavirza mūs uz leju tumsības un bezcerības valstībā. Dažreiz izmisums pat pavirza personību uz pašnāvību. No otras puses, slima persona var uzsākt dziedināšanu ar cerību un dziedināšanas lūgšanu vibrāciju. Tādējādi persona, kura vēlas veselību, laimi un mieru, nedrīkst sev atļaut kļūt par bezcerīgu upuri šausmīgajai izmisuma slimībai.
Izmisums līdz zināmai pakāpei ir saistīts ar garīgo vājumu, kuru izraisa dažāda veida ķermeņa nefunkcionēšana. Dažreiz ir nesaredzamas izmaiņas ķermeņa iekšējā harmonijā. Tas, savukārt, ietekmē personas garīgo stāvokli. Pat sīkākās bioloģiskās izmaiņas ietekmē prātu. Hroniskās slimības var izraisīt arī bezcerības sajūtu. Dažreiz izmisuma un rūpju noskaņojums pārņem mūs sakarā ar aizcietējumu, piesārņotu gaisu, atpūtas trūkumu, pārāk aizņemtu dzīvi. Šos cēloņus var novērst ar veselā saprāta palīdzību; piemēram, sekojot dabas likumiem, ievērojot līdzsvaru starp rutīnu un regulārām nodarbībām (dziļa elpošana, pastaigas) tīrā vidē, parkā. Tas ārstē arī saprātu.
Dažreiz izmisums ir saistīts arī ar personas ierastu negatīvo garīgo dispozīciju. Lai arī kāds nebūtu cēlonis, ir iespējams ne tikai izglābt cilvēku no ilgstoša izmisuma noskaņojuma, bet arī pavisam no tā atbrīvoties.
Zināmā mērā mūsu izmisuma cēlonis ir mūsu nevēlēšanās uztvert dzīves skarbo faktu realitāti. Personai ir sava veida simpātijas un nepatika, bet tai nevajadzētu gaidīt to, ka pasaule dancos pēc tās gribas. Protams, cilvēks ir brīvs tajā ziņā, ka viņš kaut kam dod priekšroku, bet ir naivi sagaidīt to, ka citi darbosies saskaņā ar viņa vēlmēm un iegribām. Šī pasaule darbojas pēc universāliem dažādības un izmaiņu likumiem. Mēs sastopamies ar situācijām un personām, kuras nevienmēr ir mums patīkamas. Visas formas un nosaukumi šajā vienmēr mainīgajā, svārstīgajā un putojošajā pasaulē ir gaistošas – vai nu tās mums ir patīkamas vai arī nepatīkamas. Gudrība atrodas tajā, lai visu ko mums dzīves Dievības dod, uzņemtu stoiskā mierā: veselību vai slimību, prieku vai sāpes, peļņu vai zaudējumus; dzīvību vai nāvi – kas ir vārti uz lielāku dzīvi aizkara otrā pusē.
Mēs varam dzīvot mierīgi un mērķtiecīgi tikai tad, kad visas dzīves situācijas tiek pieņemtas tādas, kādas tās ir – to pašreizējās situācijas realitātē. Tas ir gandrīz neiespējami, ka visā dzīves laikā cilvēkam nebūtu nekādu nedienu. Ja jūs esat pārpludināts ar negatīvām lietām, jūsu vēlmju piepildīšanās ir noliegta un nav redzams nekāds cerību stars, tad tādā situācijā ir tikai viens glābšanās veids – Piecelieties un virzieties uz priekšu pieņemot visus izaicinājumus un dzīves grūtības. Tikai tad tu iegūsi spēku un gudrību, lai sasniegtu savu mērķi.
Daudzi cilvēki kļūst hroniskas nožēlas pilni un mūžīgi atceras kļūdas, kuras viņi ir izdarījuši pagātnē, vai arī necieņu un ļaunumu, kuru tiem ir nodarījuši citi. Citi vienmēr ir norūpējušies par to, kas būs nākotnē. Abas šīs situācijas ir garīgas slimības pazīmes. Atcerēties un domāt par nožēlojamiem pagātnes incidentiem un rūpēties tiem ir kā miruša ķermeņa ekshumācija. Līdzeklis ir tajā, lai aizmirstu un piedotu. Līdzīgi tas ir arī nesaprātīgi zīmēt prātā nākotnes šausmīgo ainu. Bieži vien šādas negatīvas iedomas izrādās ir tikai fantomi. Nākotne pati atnāks savā laikā. Ja runājam kopumā, tad domājot par nākotni, tā ir jāiedomājas pozitīvās krāsās. Tad, kad pašreizējā dzīvē ir laimes un miera momenti, tad tagadne ir pilnā apmērā jāpieņem un jāizmanto.
Tā nemaz nav iespējams, ka cilvēks visu laiku būtu aptverts tikai ar sliktām lietām un pastāvīgu tumsu. Ir arī noteiktas dzīves saulainās puses. Mums ir jāpieņem un jākoncentrējas uz šiem pozitīvajiem aspektiem. Ja mēs tā darīsim, tad izmisums pazudīs. Bet parasti mēs rūpējamies par dzīves ēnas pusēm un tā rezultātā arī iegūstam tumšu izmisumu.
Izmisums rodas no galīga egoisma. Tos, kurus virza egoistiski motīvi un tos, kuri visu mūžu aizņem sevi tikai ar savu egoistisko vēlmju piepildīšanu, kļūst par hroniskiem izmisuma upuriem, par neapmierinātības un rūpju upuriem. Tā ir psiholoģiska patiesība. No otras puses, cilvēki, kuri ir virzīti uz kalpošanu citiem cilvēkiem, vienmēr dzīvo ar vibrējošām cerībām, entuziasmu un laimi. Tāpēc mēs varam gūt mieru no izmisuma kalpojot un palīdzot citiem ar mīlestību. Izmisums turas projām no dzīves, kura ir orientēta uz citiem cilvēkiem. Pat ja kāds arī spēj iegūt savu lielo egoistisko mērķi, tad tas tāpat jūtas savu dzīvi nepiepildījis un tas dod iemeslu izmisumam un bezcerībai. Egoistiska dzīve ir pamats izmisumam.
Dažreiz izmisumu rada arī fiksēta mehāniskā rutīna. Dažreiz cilvēki, pēc aiziešanas no valdības amatiem, savu atlikušo dzīvi pavada izmisumā. Līdzīgi tas ir ar cilvēkiem, kuri ir egoistiski vai saglabā šo dvēseli iznīcinošo noskaņojumu bez jebkādām vērtīgām, dvēseli piepildošām un barojošām interesēm, tādām kā māksla, mūzika, spēles, izklaides, sociālie kontakti, ceļošana, svētceļojums, reliģiski pasākumi, utt., arī tie kļūst par izmisuma upuriem.
Izmisums rodas arī no pārliekas koncentrēšanās uz sevi un pārāk lieliem sev izteiktiem pašpārmetumiem. Ir tikai cilvēcīgi dažreiz iekļūt amorālās situācijās caur sliktu ietekmi un vienīgā patiesā izeja no tām ir neatkārtot tās, bet ieņemt stingru dzīves pozīciju. Pastāvīga vainas apziņas perināšana un uzturēšana, sevis tiesāšana, arī pavirza uz bezgalīgu, tumšu izmisumu. Neļaujiet sevī pastāvīgi iemitināties izmisuma dēmonam. Esiet brīvs un ejiet uz priekšu stingri, uz pašpārliecinātību un sevis apgaismošanu.
------------------------------------------------------------------------
Runājiet patiesību. Dievi dzīvo patiesības gaismā tāpēc arī tos pielūdz. Gudra persona, kura vienmēr runā patiesību, arī iegūst šo slavu.
Shatpath Brāhman
