''Ganuzēns un velns''
It kā pasaku grāmata, bet pilna senču gudrību un varbūt labi vien ir, kad šīs gudrības apgūstam jau bērnībā, kad esam atvērti visam jaunajam

Bet man aizķērās viena ar gudrībām visbagātākā:
Viens tēvs mirdams dod savam dēlam trīs padomus: "Neej bieži ciemā, citādi tevi iesāks nicināt, nemij tirgū zirgus, citādi paliksi kājām, nepreci tālu sievu, citādi apņemsi nelabu!"

Bet kā tad īsti ir?
Jā, regulāri ciemiņi kas ilgi ciemojas un nogurdina ar savām gaudām, tiešām ir kaitinoši. Un ja vēl šim ciemiņam ir tendence pie reizes iztukšot siltumnīcu vai pašuharēt pa sakņu dārzu, tad jo īpaši, ja vēl nekad vai reti ir ciema kukulis. Un tā vietā, kad tiek teikts, Sory vecīt, bet tas nav domāts tev, bet manai ģimenei, ja gribi ej uz veikalu un pērc pats.... Un šim pašam vēl ir dārziņš kur var audzināt pats šos dabas brīnumus - šis uzmet lūpu un meklē nakošo radinieku pulkā, kam pasūdzēties, ka mēs šo apbižojot utt.... Bet šim nav paveicies, jo radu saime jau zina, kāda ''sērga'' viņš ir, ja nezinātu, visi savā starpā sen jau būtu izplosījušies
bet tā ir pagaidām viena no manām pēdējiem biežā ciemiņa pieredzēm, pirms tam bija citi, no kuriem ar laiku tikām vaļā - devām negardu kafiju bez cienasta vai izlikāmies darbos ļoti aizņemti un kafiju vispār nepiedāvājām. kad šie sparata ka pie mums ēst nedabūs, pārvācās pie citiem ''upuriem''
Ir gadījies arī biežais viesis, kas ja arī nediedelējas un necinkst, bet bieži ciemojas un top netīkams, jo traucē mūsu ikdienas solim, jo katram sava kārtība un ieradumi, un protams dārgais laiks, ko vajag veltīt savai ģimenei, mājas solim , jo savādāk viesis kā dators, paņem daudz laika un savējie paliek novārtā.....
bet ir jau arī patīkamie ciemiņi. Tie kuri nenāk vismaz divas reizes nedēļā un stundām nesaprot, ka katram tomēr mājās kaut kas jādara, piemēram, tās pašas pusdienas jāpagatavo ģimenei, jo pie šāda ciemiņa tās pudienas kaitīgi gatavot - paliks vēl uz pusdienām un izēdīs visu katlu, ģimeni atstājot badā
bet varbūt tas, cik mēs esam atvērti ciemiņiem ir arī atkarīgs no personības tipa un vai ir vai nav sociofobija vai kāda cita mūsdienu modernā sērga. Vai vienkārša klusuma un sava veida patīkamās vientulības mīlošies cilvēciņi, bet varbūt vienkārši apnicis vai nepatīk mazgāt traukus

mūsdienās par zirgu nu jau saka auto vai īpašums utt - kas zina, vēl neko lielu neesmu mijusi, grūti spriest, ja nu vienīgi sīkumus, pie kuriem tiešām ir gadījies, ka viļos. Kad maiņa beigusies, attopos ka izmainītā manta pašai tomēr patika un iegūtā nemaz nebija tik lietderīga.
lai gan atkal atskārtu - mija ir izdevīga tam, kas to ierosina, jo viss jau ir apsvērts...

Nepreci tālu sievu!
Kam negadās, ir manītas tādas pustrakules. Bet varbūt vecā vīra padoms saka, pirms preci šo tālo sievu vai vīru, vispirms iepazīsti tuvāk šo mīlas objektu, nestreb karstu, lai cik apdullis esi. Jāpajautā citiem, kam ir kontakts ar šo brīnumu (jo tautā jau vēl ir paruna - neslava skrien pa priekšu, slava velkas nopakaļus)
Varbūt šī paruna arī neliktos gana interesanta, ja ģimenē netiktu ienākusi šāda tālā sieva, cik žigli sapazinās, tik žigli tapa par ģimenes locekli saimei - tiešām čuģiks, vecajam vīram taisnība. Īsts monstrs un nu jau otru monstru, vēl trakāku par sevi izaudzinājusi. Diemžēl, bet dzīvē katram sava skola......
bet ne jau katrs saprot to, ja reiz ārzemnieki brauc skaistās latvju meičas lūkoties. Mēs sadomājušās, ka nu tik būs biezie krutie veči utt - bet ja jau viņš savā zemē zemē sievu neatrada, tad gan jau ka viņam ir kāda slepena uts, galvenais neapžilbt no pasaciņām, jo to ka māja utt pieder var jau pie kaut kā kruta nobildēties, mēs jau ar ka kaut kas foršs, tulīt klāt bildēties. un cik tad tur tā darba svešam nezinātājam iestāstīt ka tas tavs, bet patiesībā svešs
bet tas jau cits stāsts....

Ganuzēna un kunga cīņā allaž uzvarēja ganuzēns - patīk vai nē, bet tas liek aizdomāties, ka nabags tomēr ir gudrāks par to pašu miljonāru - vismaz naktīs var mierīgi gulēt, jo nav jāsatraucas par to cik nozags, tīra sirdapziņa un drošība, ka nav pirmais, lai šo dēļ manats vai netīrā biznesa konkurents nenovāc....
jo vecs sirms dabīgā nāvē laimīgs miris miljonārs ir retums

Omīte vēl mācīja, nekad neslauki isatabā čammas pāri slieksnim, nekad nogriezto maizi ar nogriezto pusi neturi pret durvīm utt - abos gadījumos, lai bagātība neskrien ārā pa durvīm
Grūti spriest - omes gudrību cenšos ievērot. Nabaga pašai sev neliekos, kaut ir kas saka pretējo, bet par turīgu sevi tomēr nevaru nosaukt - bet kas zina, turpinu to maizi likt lai nav pret durvīm un to čammu pār slikesi neslauku - un ja nu.......
Varbūt patreizējā situācija ir pārbaudījums, cik taupīga esmu un cik gatava turīgai dzīvei, jo tagad apsverot secinu, ka biju diezgan izšķerdīga, bet pēc kara jau visi gudri... jo
turība ir gudrība lietderīgi grozīt naudu...

Bet ir senču gudrības kas tomēr darbojas.
Reiz ome teica - ja ciemojas labs un tīkams ciemiņš un vēlies viņu paturēt savā tuvumā, kad viņš prom, saslauki čammas, kur šis sedējis un tur kur šis pa telpu vēl gājis un iemet čammas plītī - viņam patiks ciemoties un būs jauks (pārbaudīju - darbojas)
Bet - ja ienācis nepatīkams ciemiņš un gribi, lai viņš vairs nenāk - saslauki visas čammas tāpat, kur šis sēdējis un kur gājis pa istabu un izbet ārpusē aiz mājas durvīm pa taku virzienā no kurienes šis nācis - ja arī atnāks un ciemosies - ātri gribēs iet proma, jo jūtīsies neomulīgi
                                              arī pārbaudīju - senčiem neteicu, bet ar vienu tā izdarīju, jo kad šis reiz tēvam atnesa stikla maizīti, sapratu, ka nebūs labi un nevienam nezinot izdarīju kā ome reiz ieteica - saslaucīju un čammas šim pa taku nopakaļ, tikko šis prom
kādu laiku šis nerādījās un reiz sanāca ka siena talkā vajadzēja palīgu un palūdzām šo palīgā - viņš atnāca, visu laiku bija diezgan nervozs un kad siens tikko tika savākts, viņš nometa dakšu un neko nepaskaidrojot raiti aizgāja mājās......       tad gan senčiem atzinos, ko reiz satrādāju
gribi tici, negribi  - netici, bet omes padoms darbojās

vēl ome mācīja, ka nedrīkst Zaļajā ceturtdienā lauzt kokus utt kas dzīvi, un Lielajā piektienā arī - neko nest no meža mājās, jo tad uz mājām nākot čūskas - parasti ievērojām, bet tad uznāca jauno protestantu bizdings, ko tie veši saprot, un atnesām Lielajā piektdienā mājās bērza zariņus - kas to būtu domājis - tajā vasarā pat odzes dārzā ciemojās - no tās vasaras klausu omes dotajam padomam

Un tad vienu dienu man viens atgādināja - ome mācīja, ja kāds tevi uzcienā ar kaut ko , nekas neņem pa vienam - visu mūžu būsi viens. Allaž ņēmu pa vienam, jo tas likās nepieklājīgi, ņemt pa divi - bet kad tā apdomājas - tiešām, laikam esmu imūna pret mīlestību, tā vēl ganās pa pasauli - sāku klausīt arī šim padomam - kas zina, varbūt arī šai gudrībai taisnība - tā, kad nebrīnies, ja cienāsi ar cepumiem vai končām, paņemšu pa divi  

galvenais ko sapratu šo visu apsverot - liela nozīme ticībai un domai kad klausam senču gudrībai
un ja jau reiz viņi tā saka, tad sava gudrība un patiesība jau tajā ir - tāpat vien jau neviens neko neteiktu

bet nez kā ir citiem, jo tā jau tikai mana pieredze
galvenais pieļaujot savas kļudas, atcerēties citu kļudas un mācīties no tām
par tām jau senči, kaut ar zemtekstiem, bet jau iesakaka nebūs labi, ja nebūsim gana gudri

Patiesībā jau ir ļoti daudz labas gudrības ko senči mums mantojumā kā pasakās, teikās vai ticējumos atstājuši - daudziem ir vēsturiski skaidrojumi, jo tad bija citi laiki, bet daudzi tiešām ir vērtīgi - lai veicas mums katrā padomā atrast savu zelta graudu, ko sēt un audzēt labību, lai mūsu bērniem gana garda un sātīga dzīves ceļa maize, ko lakatā iesaiņot līdzi pirms došanās savā ceļā