Viena lietus lāse pār vēsu logu slīd,
Kāda smeldzīga asara dvēselē krīt…
Lietus lēnām un mierīgi līst,
Dvēselē sapņu puķe man vīst…
Lai līst,…lai līst,…lai līst…
Tā varbūt vieglāk esošas sāpes dzīst…
Un kādam būs grūtāk par to mani nīst…
Bet tā lēnām kaut kas manī iznīkst…

Vēl mazliet laiku apstādināt,
Un par prieku to Tev dāvināt…
Aizmirst sāpes, kas lielas,
Un dzīvot priekš jaunas nākotnes dienas…!!
Sākt daudz ko no gala,
Un nožēlu triekt ratā bezgala….

Jaunu sapni izsapņot varu,
Bet vai to šobrīd pareizi daru?!
Piekāpties un pielāgoties? Vai par jaunu iemīlēties?!
Vai labāk starp divām sadursmju pasaulēm svērties,
Un plašā brīnumā no jauna vērties…diendienā no tevis slēpties?!

Varbūt atliek vien noticēt tam, kas vēl būs,
Bet neticēt tam, ka viss apkārt man grūs un rūs…?!
Ar dedzīgu vēlmi pārvarēt apjukumu,
Un zaudēt slēptu izmisumu….
Jau sen daudz kas savādāks kļuvis,
Vecs sapnis lēnām sagruvis,
Bet jauns vēl never durvis,
Aiz apvāršņa lūkojas vien prāta burvis…

Ticu, ka ar savām jūtām (domām) skaidrībā tiksi,
Un kādā negaidītā brīdī arī man to manīt liksi….
Tik bez skumjām var gadīties, ka neiztiksim….
Un galu galā bezdibeņa malā vien paliksim….