Jūtos kā pasakā, viss ir tik jauki, brīnišķīgi un pasakaini skaisti, kokiem lapas plaukst, spīd saulīte un mazliet uzpūš maigs, vēss vējiņš, kas nedaudz pat atvēsina no lielā saules siltuma, ko tā mums visiem dod.
Ir jauki vērot dabu ar kādu jauku, mīļu un romantisku cilvēciņu blakām- vērot koku zaru plīvošanu vējā un upes plūšanu, cilvēku gaitas, mazos bērnus, cik tie laimīgi, priecīgi un saviļņoti, beidzot sagaidot jauko pavasari! Tomēr, nepatīkami ir sagaidīt pavasari, kas nāk ar paliem un nejaukiem dubļiem, kas visiem sagādā lielas raizes, taču tam visam aizejot- atnāk pats labākais laiks...
Šķiet, viss jaukais, kas notiek nekad nebeigsies, bet varbūt, varbūt tomēr, beigsies , atnākot saulainajai, priekiem pilnajai, skaistajai vasarai, taču to, tomēr nevar salīdzināt ar pavasari. Visapkārt jau redzams, ka kokiem lapas plaukst un spīd kā sudraba nokrāsa būtu liepu lapām pāri noklājusies ar dievišķi skaistu spīdumu, tas mani saviļņo un liek iemirdzēties spožāk arī manai sirsniņai. Esmu sapratusi, ka ir vērts gaidīt katru gadalaiku ar savām izjūtām, jo ātri vien viss beidzas, nespējot noprast, kad tieši viss tikai ir sācies. Protams, visam ir gan sākums, gan arī beigas un viss reiz beidzas, un manās atmiņās un manās izjūtās pats labākais laiks gadā ir tieši pavasaris, īpaši būtu jāuzsver, ka man visvairāk par visu patīk pavasara beigu posms, kad visiem kokiem lapas jau ir uzplaukušas un visapkārt, itin viss ir raibs un zaļu zaļš. Kā nekā ir pavasaris, laiks, lai iemīlētos! Viss ir skaidrs- pavasaris ir mans gadalaiks!