Kādam dzejniekam skumjās
Izbira maiss,
Kurš pilns vietuļu siržu

Tās sirdis otru meklējušas
Tagad krita bezdibenī-
Lielajā sāpju dzīvē

Tur naids un laime mita
Un sirdis tam pievienojās,
Jo pārplīsa maiss

Kāpēc gan tam bija jāplīst?
Vai tad dzejnieks tik neuzmanīgs bija
Un aizmirsa par sirdīm

Tās lūdzās pēc brīvības,
Kas mita tur ārā
Tādēļ trakot tās sāka

Līdz brīdī,kad dzejnieku skumjas pārņēma
Un vientuļš tas sajutās,
Tā pameta maisu tas novārtā,

Liekas tas vēlējās
Pārējām sirdīm prieku dot
Tajās,kas mitinās ārpusē

Tā dzejnieka sāpes radīja
Jaunas lielākas sāpes
No kurām neizbēga neviens

Tomēr stāstā lija ne tikai asaras un sirdis,
Bet arī laimes uzplūdumi bija,
Kas lika turpināt šo stāstu

12.02.2007©