Mīlestība ir vienas no cilvēka augstākajām jūtām. Tas ir īpašs psihofizioloģisks stāvoklis, kas cieši saistīts ar augstāko nervu darbību. Dažas mīlestības izpausmes, kā pieķeršanās un uzticība, ir novērojamas arī augstāk attīstītajiem dzīvniekiem.

Pamatojoties uz izpētītajām versijām par mīlestības iedarbību uz cilvēka prātu, atklāts, ka liela daļa no hormoniem, kas iemīloties nokļūst cilvēka smadzenēs, ir pozitīvi iedarbojušies uz cilvēka psihi un palīdz uzlabot domāšanu.

Sengrieķu filozofi izšķīra četrus mīlestības veidus:

    * Agape (αγάπη) - dievišķā mīlestība, mīlestība pret tuvāko, uzupurēšanās. Sākotnēji jēdziens nozīmēja draudzīgas vakara maltītes.
    * Eross (ἔρως} - fiziskā tieksme, kaislības, romantiskā mīlestība. Stihiska, kaislīga pašatdeve; pacilāta iemīlēšanās. Platona filozofijā nozīmēja tieksmi pēc pilnības, iegūstot skaistumu.
    * Filija (φιλία) - mīlestība kā draudzība, viena cilvēka patika pret otru. Empedokla filozofijā kosmiska pievilkšanās tieksme, pretēja naida spēkam.
    * Storge (στοργή) - ģimeniska, radnieciska mīlestība, pieķeršanās.