Кто нибудь знает сюжет произв. Райниса "Put Vejiņi"?„Pūt vējiņi!” īss saturs
Es noskatījos Rīgas kinostudijas uzņemto filmu- „Pūt vējiņi!”, tā tika uzņemta 1973.gadā, šīs filmas režisori ir S. Berdičevskis un R. Gintere. Filmā tika attēlota Latvija un latviešu Daugaviņas krasts pēc viduslaikiem, taču tiešo laiku es nezinu, varu tikai to minēt. Filmā tiek attēloti cilvēku sadzīve, to dziesmas, tautiskie tērpi un vēl neskartā, daiļā daba.
Tātad, filmā tiek attēlota liela vētra, kuras laikā meitas- t.i. Baiba, Zane u.c. maltuvē maļ graudus, meitas dzied dziesmas un maļ. Viņas arī caur visu vēju un lietus gāšanu dzird Gatiņa skumjo stabulēšanu. Vēlāk, tās atver durvis un ielaiž Gatiņu- viņš ir atnesis gludi nodrāzu lāpstiņu Baibai, lai viņai būtu vieglāk malt miltus.
Ienāk māte, kas paziņo, ka ir atbraukuši precinieki, un sauc posties Zanīti. Meitas aizmūk, paliekt tikai dažas un Baiba. Viņām ir jāturpina malt. Bet te pēkšņi sāk lauzties pie viņām šie iebraucēji, viņas pretojas un nelaiž, vēlāk tie tomēr tiek iekšā maltuvē, Andis, Zanes sarunātais precinieks, noķer un ar varu nobučo Baibu, kurai tas ļoti nepatīk, jo viņš ir dzēris, un to dara ar varu. Viņa mūk prom.
Pa to laiku meitas pošas ļoti skaistos, tautiskos tērpos. Tiek gatavoti gardi, svētku ēdieni, tiek krauti uz lieliem galdiem ārā.
Atbraucēji ir Daugaviņas burātāji, tērpti dzīvnieku drānās. Viņi dzer vīnu, un, kā man šķiet, uzvedās ne visai pieklājīgi, un pat ļauni, attiecībā pret meitām.
Ieraudzījis Baibu, Uldim jau prātā tik vien Baiba, par Zani viņš jau ir aizmirsis. Un te arī notiek visu notikumu pavērsiens, notikumi sāk slīdēt uz pavisam citu pusi.
Uldis bildina Baibu, taču tā atsaka, kaut gan viņai arī patīkot viņš, bet viņa atsakās jo viņa nevēlās kaitēt savai māsīcai- Zanei. Arī māte izsaka noteikumus, ka, ja Baiba neatkāpsies, tad Otru padzīs. Otra ir gan lāga cilvēks, ir gatava iet prom, lai tik Baiba ir laimīga. Gatiņš arī uzzina, ka Baiba mīl nevis viņu, bet gan Uldi, viņš jūtās sagrauts un vīlies. Pēc tam, kad Baiba atsaka Uldim, viņā iemājojas naids, viņš vēlās iekarot Baibu ar varu, jo viņa ir viņam atteikusi. Taču notikumu gaitā, es sapratu, ka tomēr arī viņā radās spēcīgas jūtas.
Filmas gaitā, Baiba tomēr izlemj palikt ar Uldi, tas bija grūts solis viņai, bet, kā man šķiet, pareizs. Taču, atrodot Zani pie Daugaviņas, kura grib noslīcināties, šī atkal atkāpjas, un atsakās no savas laimes. Zane dodas laimīga atpakaļ mājās.
Baiba, noskumusi, dodas pie Ulda laivas, un pēkšņi ierodas pats Uldis, notiek saruna, kur Uldis viņu lūdz doties līdz viņam.
Te pēkšņi ierodas Gatiņš, starp Uldi un Gati sākas cīņa, Uldis pagrūž Gati un akmeņiem, Gatis guļ nekustīgs, ar asiņainu galvu. Baiba atsteidzas viņam klāt, šajā mirklī ierodas pārējais meitas un māte, it kā precībās, kur būtu jāprecas Zanei un Uldi, un ierauga tādu skatu- Baibu tup pie mirušā Gatiņa, bet Uldis stāv uz laipiņas pilnīgā nesapratnē par notikušo.
Klāt Gatiņam atsteidzas meitas, visi ir sašutuši.
Noskatoties šo filmu, es sapratu, ka pašās beigās no filmas tika izgriezts diezgan garš lentas gabals, kurā tika attēlots, kā es biju sapratusi pēc grāmatas, kā Baiba noslīcinās, nometot no laivas savu vainadziņu ūdeni un pēc tam arī pati tur nolecot, tam izskaidrojumu varu rast tādu, ka filma tika filmēta Padomju Latvijā, kur iespējams, par pārāk negatīvi iespaidīgu filmas momentu, tika izgriezts ārā, kas tad manai, mūsdienīgai izpratnei par filmu, nav īsti saprotams, taču palika beigas, kur nabaga noslīkušo Baibu jau tālu prom uz buru laivas ved prom precinieks uz Vidzemi, lai to tur apglabātu.
Nu lūk, arī ar šo tik sērīgu notikumu arī beidzās filma, taču, ja tā padomā, to cilvēku dzīves turpinājās. Atkal no rīta tie cilvēki cēlās un darīja darbu, atkal mīlēja un ienīda, draudzējās un pievīla…
Manuprāt ļoti interesanta, nemūsdienīga filma, no kuras ir ko mācīties, jo, manuprāt, mūsdienās reti sastopams tāds lepnums, cildenums, pakļaušanās, uzticība, mīlestība, draudzība un sirdsapziņa.
Domāju, ka visu filmu var izteikt vienā, diezgan īsā, bet ļoti patiesā
Z. Mauriņas atziņā- „Viļņi nāk un viļņi iet, kāpu smiltis putina. Dienas dzimst un dienas riet, dzintargraudi jāmeklē.” Šīs atziņas izvēli un asociāciju ar šīs filmas galveno domu es pamatoju tā- cilvēki dzīvo sevis dēļ un citu savu līdzcilvēku dēļ, cilvēki viens otram dāvā smaidu un prieku, taču, katram cilvēkam ir jāatrod sev dzīvē īstais: dzīvesbiedrs, ceļš, darbs, dzīves vieta, draugi, un to visu es saukto par tādiem daudziem maziem dzintargraudiem, un lūk, ja tos neatrod laikā un pareizi, kā, manuprāt Uldis sākumā izvēlējās sev nepiemērotu dzīvesbiedri Zani, tad notiek visādas nepatīkamas lietas, kad tam īstam dzintargraudam ir ļoti jācieš. Bet, apvienojoties visiem dzintargraudiem kopā iznāk vien liels, spožs dzintargrauds- cilvēks, tā personība.