- Ko konduktore ar to gribēja teikt?
Tai konduktorei bija īpaša humora izjūta un parastajiem mirstīgajiem kā tev un man tādus jokus nesaprast. =D
Un jā, ritenis pats bez atļaujas ne reizi nenovēlās, tas drīzāk bija nolikts uz zemes ne visai saudzīgi =D
- Kā iemācīties teikt to, ko citi grib dzirdēt?
Nafig tev citiem izdabāt? Labāk lai viņi dzird rūgtu patiesību nekā saldus melus!
- Visi grib būt mīlēti, bet cik daudz mēs paši mīlam, lai varētu teikt, ka gana daudz, lai varam pieprasīt no otra?
Hmmm...man taadas paardomas bija laikam kaadus gadus 4 atpakal..kursh kuru vairaak miil...man jau likaas ka es taa cieteeja un lielaa miileetaaja.Bet tagad saprotu,ka miilestiiba izpauzas ne tikai kaisle,miiljoshanaas daudzumaa un daavaninju skaitaa,bet arii pacietiibaa,pakluseeshanaa,kad gribaas uzbreekt...nu tipa taniis vienkaarshajaas un sadziiviskajaas lietaas un siikumos ir taa miilestiiba....es zinu,ka mans viirietis mani LJOTI miil un visnh zin,ka es vinju miilu tik pat LJOTI.
- Grēks pret Svēto Garu vien netiek piedots, bet kā tas ir?
mmm, varbūt labāk ticēt, nekā ....
Ja neticēsi, tad Dievs tevi pametīs uz šīs zemes, tu būsi nekas, neveiksminieks, pļāgurs, nekam nederīgs, nelaimīgs,...a kas būs pēc nāves, gan jau ja sapratīsi, ka kļudijies piedos....
Bet es nticu ka ir tik primitīvi Elle un Debesis, ir kas cits :)
- Jūs zināt, kā jūs piedot?
Ne vienmēr, bet gadās.
- Ko Tev nozīmē piedot?
ēē, nu, diezgan svarīga lieta - par laimi, esmu to daudz maz iemācījusies, visi mēs esam tikai cilvēki, bet protams, viss ir atkarīgs no situācijas. Pāridarījumus, manuprāt, vieglāk ir piedot svešiniekam, jo tas Tev neko nenozīmē, tomēr, ja Tevi sāpina Tev tuvs cilvēks, loģiski, ka tas ir grūtāk.
- Vai Tu spēj piedot krāpšanu?
Spēju, protams. Ar cirvi no pakaļas neskraidu. A ko!? , man jau no tā gaļas gabals nenokrita (ja vien sifilisu neatnesa mājās, pie tā jau gan it kā ši vārdu spēle kļūstot par realitāti ).
Jautājums cits - bet ko tālāk!? TĀLĀK KO!? Tieši tā - esmu džentlmenis - durvis atveru. Ja ir grūši slieksnim pāŗi tikt, varu iedot arī "impulsu" pa tam paredzētu/amortizējošu vietu! :D Vienreiz nodrāzusies/-ies pa kreisi meklēsies arī vēlāk. Tā jau maucības pa papilnam, varbūt pietiek...
Jēdziens "piedot" -katrs jau saprot drusku savādāk. Ja šajā gadījumā piedot ir arī aizmirst, nākt ar smaidu, nēsāt uz rokām, mīļa buča no rīta UN NO SIRDS... nu nez, vai tā sanāks. Domāju, tur jābūt vai nu galīgai lupatai vai 100% lobotomijai (tjipa, kad cilvim nospiež pogu "reset") :D ). Cits variants, kad novilkti daudzi gadi, ir laulība, viens otram piegriezušies, bēri saražoti, īpašumos kopējais naudiņš un spēki sagāzti, un cilvis jau it kā pie tās sugas piederot, kas pēc cik tur gadiem gatavs "sabīdīt čurājamos" ar nākamo partneri, kaut, iespējams, šis apgalvojums velk vairāk uz tik veiksmīgi 3.reiha laikā iesākto Margaretas Songer "sex revolušn" :).
Īsāk - dzīve sarežģīta lieta. Mums, cilvēkiem. Kā gribētos nesarežģīt vienkāršas lietas, bet kā nesanāk, tā nesanāk. :D
- Kā piedot pašai sew?
Tas ir atkarībā no morālajām vērtībām. Taču stipra sieviete spēs sev piedot, un ja kas, izskatāties diezgan stipra, lai sev piedotu!
- kas ir piedot???
Tas ir ceļš uz sirdsmieru, optimismu, laimes neviltotu izjūtu un arīdzan veselību.
Piedodot ir jāsaskata tas, kāpēc piedod, jo citādi rezultāta nebūs. Piedot ir grūti tad, ja tu redzi tikai citu pāridarījumus un jūties tā, it kā tu būtu nabaga moceklis un visa pārējā pasaule tev nemitīgi darītu pāri. Un tā mēs visi bieži jūtamies. Toties dziļāk analizējot sevi, saprotam, ka arī mēs esam citiem darījuši pāri. Tad dažkārt nāk apjauta, ka noteikti jāpiedod un ka piedošana citiem ir kaut kas niecīgs salīdzinājumā ar to, ko esam parādā cilvēkiem.
