Ja, es Tev tik tiešām patīku, tad kāpēc, Tu man to nepasaki?

Lasot Tavu jautājumu atbilstoši saliktajiem komatiem... Hm- nevaru iebaukt, lai kā cenšos..
Ja es Tev tik tiešām patīku, tad kāpēc Tu man to nepasaki? Uz šādu jautājumu varētu atbildēt (atbilde būtu: ,,Nav jau ko teikt, jo nezinu Tevi, neesmu iedziļinājies Tavā virtuālajā tēlā un tamdēļ kā pret Cilvēku zero emocijas." + uzmanību vairāk gan vēršu meitenēm   ).
Bet reālā versija ir drusku par digitālu priekš manīm!  Neizprotu, kāda piesaiste atdalītajam ,,Ja".. KAM?  - labi, mainam ,,klucīšus"
1.Ja Tu man to nepasaki, es Tev tiešām patīku, tad kāpēc? ...kas ,,Kāpēc"?      
2.Nē -tas  ir drusku par digitālu priekš manīm!  

eeeeeeeeeeeee,mmmmmmmmm,ko tu gribeeeeji???

Tu pats zini kā ir īstenībā...

Sāksim ar to, ka manu prātu tāds jautājums nenodarbina un šaubos, ka vispār jebkad nodarbinās, jo līdz atbildei nav tālu jāsniedzas.. Tāpēc arī nesaku, jo vienkārši nav ko pateikt..  

uznāk, uznāk tāda doma
interesantāk ir, kad ir šis noslēpumainais brīdis, kad netiec skaidrībā, patīc vai nē, nekas nav konkrēti nevienam jāpasaka acīs. visi tie skatieni, utt. - neatņemama dzīves sastāvdaļa. intriga galu galā

Tā-beidzot varu atbildēt.
Vispirms es Tevi iedresēšu komatu pareizielikšanā.(ha-ielādēju pēdēju Lapsu-tagad visu laiku humoru strīpos ar sarkanu.Nekas.
Tu man patīc-es to saku,lai visi redz      

Man vēl neesi jautājis, bet visi pārējie kas man ir apkārt, jau paši to zin - apbučo, noklāj ar skūpstiem, aplaiza ar garām mēlēm, pabužina matus, uzklāj gultiņu...
Es tevi nekārdinu, bet...