Tu dusmas sevi kontrole, nepasaki pa daudz, jeb tieši otradi pasaki?

Tad es tās izlādēju uz kādu, kurš gadās man tuvumā, izkliedzos, izraudos, izsvaidu mantas, kas man ir pa ķērienam, uzlieku muzonu uz visu katušku un gruzījos...

Vnm saku ko domāju un ko jūtu, tā vieglāk dzīvot. [ ja to var saukt par "dzīvi" ]

Lasot Tavu jautājumu atbilstoši saliktajiem komatiem... Hm- nevaru iebaukt, lai kā cenšos..
Ja es Tev tik tiešām patīku, tad kāpēc Tu man to nepasaki? Uz šādu jautājumu varētu atbildēt (atbilde būtu: ,,Nav jau ko teikt, jo nezinu Tevi, neesmu iedziļinājies Tavā virtuālajā tēlā un tamdēļ kā pret Cilvēku zero emocijas." + uzmanību vairāk gan vēršu meitenēm   ).
Bet reālā versija ir drusku par digitālu priekš manīm!  Neizprotu, kāda piesaiste atdalītajam ,,Ja".. KAM?  - labi, mainam ,,klucīšus"
1.Ja Tu man to nepasaki, es Tev tiešām patīku, tad kāpēc? ...kas ,,Kāpēc"?      
2.Nē -tas  ir drusku par digitālu priekš manīm!  

jaa kad uz pohaam sieva neiet pakalj alinjam tad man notiek koordinacijas zudums

liidz 3 promilēm jā

perevod-milnaja opera naoborot.
a 4to on imel vvidu fig znaet!

2 dienas rovna-ja no pareksa,tad 4

they watching you!

Tagad man tādas otras puses nav, ko īsti kontrolēt. Tomēr, ja skatās uz iepriekšējām attiecībām, tad nu tā, ka man nepatīk kontrolēt un man nepatīk, ka kontrolē mani.

Attiecības nav tāpēc, lai cilvēkam liktu justies kā cietumā. Jābūt kaut kādai privātajai telpai. Visiem ir savi draugi, kas jāsatiek veču/ meiteņu vakaros, dažreiz gribas pasēdēt pie kompja spēles paspēlēt vai ar kādu pačatoties, kādā ballē ar kolēģi vai svešu meiteni/puisi padejot. Kāpēc to liegt un kāpēc kontrolēt? Tāpēc, ka sēdi mājās, garlaikojies, kamēr viņš/viņa ir džeku/meiteņu vakarā vai tev trūkst uzmanības, kamēr viņš/viņa datorspēlīti uzspēlē? Vai tā ir greizsirdība? Ja tas ir garlaicības dēļ, es, piemēram, tajā laikā, kad mans mīļotias cilveks ir aizņemts, arī atrodu ar ko interesantu nodarboties, bet ja tā ir greizsirdība, tad nu tā jācenšas apvaldīt. Manā uztverē cilvēks nav manta, kas var otram piederēt. Ja viņš tomēr manā vietā izvēlas kādu citu, tad ko nu tur turēt. Es zinu, ko es esmu vērta, ja viņam tas nav vajadzīgs, tad tā dēļ nekļūšu par cietuma uzraugu un ļaušu iet tur, kur vēlas.

Domāju, ka ja divi cilvēki mīl viens otru un ir vajadzīgi viens otram, tad arī esot starp draugiem vai pretējā dzimuma pārstāvjiem, vai sarakstoties internetā nekad neaizmirsīs par otru cilvēku un nedaudz pakontaktējies, atgriezīsies pie viņa, turklāt būs daudz laimīgāks, jo cilvēks tomēr ir sociāla būtne, kuram jākontaktējas ar citiem.