Juss izraudaties kad sirds to pieprasa-kad asaras tek pasas no seviim???

izraudos..vispaar nekaadas sajuutas nepaturu sevi..gribu raudaat,raudu..gribu smieties,smeju..

oj.... tad ir asaru pluudi ja daudz ir sakraajies tad visu izraudu un man peec tam paliek labaak :)

nu vairak vai mazak manas jutas paliek pie manis..sanemos un eju talak

Nu kad asaras pashas liist laukaa...tad liist...

no savaam asaraam nekautreejas tikai sievietes :)))
puishiem taa jau ir sievietiiba !!!

Skatoties, kur atrodos, bet vispaar jau nedaudz paturu un peec tam izraudos, jo nespeeju vienkaarshi patureet sevii...

protams....
ja to nedaritu man jau sen butu nerwu sabrukums un neutu starp jums seit
skarbi,bet patiesiiba..

izraudos, jo citādi tas vislaik dzīvo manī un grauž no iekšienes...

nju atkariigs no ta kur tai brīdī atrodos... kad ļauju vai nejauju juutam un emocijaam un asaraam vaļu.

Jā, parasti gan tad, kad esmu viena, bet vienreiz gadījās arī tramvajā, kur bija pietiekoši daudz cilvēku, a man bija pilnīgs pii vai kāds skatās vai nē...

nevar tak iespiest atpakal,tape raudu kad pasas nak..

Izraudos gan, tā ir vieglāk! :)

visādos gadījumos :)

Ja asaras tek pašas no sevis, tad tur jau vairs nav ko noturēt. Protams, ka paliek labāk izraudoties va izrunājoties ar sev tuvu cilvēku. Visu slikto nedrīkst turēt sevī - tas sen zināms.. asaras slikto zināmā mērā aizskalo.

Nope paturu sevi... Stereotipi :):)

Jā, tas patiešām ir nepieciešams. Nav izskaidrojams, kāpēc brīžiem uznāk tāds garastāvoklis, ka viss notiekošais sāpina, uznāk nostaļģija pēc pagājušā, gribas atgriezties kādā konkrētā laikā, laika posmā.
Nez kas būtu, ja katrs tā arī varētu izdarīt? J akatram mājās būtu laika mašīna? Mēs tā arī nevarētu noķert vajadzīgo cilvēku, visi kkur plivinātos pa vējam.. Laikam jau ir labi, kā ir. Visam ir sava gaišā puse! :)

Pie sevis nav jāpatur.. Izraudāšanās palīdz. Kā arī - rīts gudrāks par vakaru. Reizēm no rīta šķiet nesaprotami, kā vakarā varēju pārdzīvot par kko tādu, kura dēļ pat sāku raudāt.

engelji neraud!!! :)

jā, pa retam gadās.

Raudu reti, bet tā riktīgi - kad tiešām jau asaras pašas par sevi jau sāk birt.

Cenšos to apspiest. Ne vienmēr izdodas,  bet cenšos neraudāt.

Vienmēr izraudos - tad ja man to vajag es nespēju asaras noturēt...

Jā, nemēdzu turēt emocijas sevī, jo ja ilgāku laiku cenšosa tās apslāpēt, tad tās sāk mani smacēt.